Košums nav jāmeklē – tas ir visur

Kuldīgas Mākslas namā līdz 24. maijam var apskatīt Latvijas Mākslas akadēmijas profesora ALEKSEJA NAUMOVA pasaules košās krāsas monumentālās gleznās. Līdzās – viņa skolnieces Ilzes Raudiņas tēlainie darbi. Izstādi autori nosaukuši par Ultraskaņu 2, norādot, ka ainava mākslā izpaužas caur augstākām frekvencēm. Mirkli pirms atklāšanas profesors veltīja laiku īsai sarunai ar Kurzemnieku.

Kādreiz šeit bijāt biežs viesis. Vai arī tagad iznāk atbraukt?

Kuldīgu apciemoju pa ceļam, jo Ugālē mums ir mājiņa, vasarās braucam turp. Nav tālu – ap 40 kilometru no šejienes. Kuldīga man ir ļoti tuva pilsēta vēl no seniem, no Mākslas akadēmijas laikiem, kad iesākām tās lietas ar Adatu fabriku. Gāju pie toreizējās domes priekšsēdes Ingas Bērziņas un teicu, ka vajag, lai arī ziemā te rosās cilvēki, lai nāk jaunie. Pilsēta ir māksliniekiem kā radīta – vajag akadēmijas filiāli. Sākumā pašvaldība tā kā neticēja, bet izrādījās, ka to visu var realizēt (Pakalpojumu dizainu te studē maģistranti no visas pasaules – red.). Kuldīgā ar studentiem esmu daudz gleznojis, īpaši Ventas rumbu. Ir bijušas dažas izstādes.

Ar Ilzi te esam pirmoreiz, bet līdzīga izstāde bija Cēsīs. Ilze pie manis mācījās, un jau tad viņas rokrakstā pamanīju pasakainību – tādas atvērtas, gaišas un interesantas bildes. Pagājušajā gadā man bija daudz izstāžu saistībā ar 70 gadu jubileju. Šogad izdomājām salikt savas ainavas kopā kā tādu kvintesenci. Šeit esam divi tādi cilvēciņi, kas glezno pilnīgi dažādi: man vairāk ir krāsainība, Ilzei – tēlainība. Kaut kas no tēlainības piemīt arī man. Bija diezgan grūti salikt kopā tik dažādus darbus.

Kā izvēlējāties?

Intuitīvi. Nebija zināmi telpu parametri, tikai pēc atmiņas iedomājos, kā varētu būt, un iedevu darbiņus. Ultraskaņu ar ausīm nedzird. Izstādi tā nosaucām ar domu, ka mākslinieks redz vairāk, dzird vairāk. Ikviens, kas glezno, darbā ieliek arī ko savu. Cilvēks atnāk skatīties un vai nu to atšifrē, vai arī ne. Tas atkarīgs gan no skatītāja, gan gleznotāja, cik un kā viņš ielicis. Daudzreiz ir tā, ka mākslinieks ieliek daudz, bet pats neapzinās, kas tur ir. Man gleznošana ir ļoti intuitīva. Dažreiz vajag nobraukt 2000 kilometru un vēl ar kājām aiziet vienu vai piecus. Tad redzu, ko gribu darīt.

Izstāžu anotācijās teikts, ka piederat pie en plein air* gleznotājiem.

Jā, mani sauc par plenēristu, jo strādāju ārā, dabā. Bet tas vārds man nepatīk. Visi lielie darbi, ko redzat, ir gleznoti uz vietas. Diezgan nākas piedomāt, kā to izdarīt. Bet neiespējami nav.

Pēdējos gados strādājat vēl citos žanros: ilustrējat grāmatas, apgleznojat traukus, zīmējat animācijas filmas. Ar ko šie darbi atšķiras?

Ilustrācijās mani ievilka sieva Anita Paegle – viņa ir grafiķe, ģeniāla ilustratore. Pagājušajā gadā iznāca Dainas Tabūnas grāmata Aspazija ar manām ilustrācijām par mazās Elzas bērnību, ceļu rakstniecībā, ir ainas arī no trimdas, Jūrmalas mājiņa… Protams, iedvesmojos no tekstiem. Lai grāmata būtu veiksmīga, vajag trīs: rakstnieku, mākslinieku un izdevēju. Ja kaut kā trūkst, tad nevar iznākt. Pētīju Aspazijas biogrāfiju, daudz lasīju par viņu, iestājos biedrībā. Viņa bija stipra sieviete. Domāju, ka Rainis nebūtu tik daudz sarakstījis, ja līdzās nebūtu tādas stingras meitenes. Labā nozīmē to domāju. Skatījos savas Šveices gleznas, arī Latvijas ainavas. Ilustrējot grāmatu, māksliniekam jāturas rāmjos, jo dots gan teksts, gan tēls. Vajag izdarīt tā, lai grāmata ir pamanāma. Anita jau smējās: „20 bildes, bet četrreiz uz ārzemēm bija jāaizbrauc!” Atceros, ka Konrāds Ubāns reiz teica, ienākot kursā: „Ainavu vajag gleznot no rīta līdz vakaram. Gan jau tad dvēsele bildē ienāks.”

Esat pieredzējis mākslas pedagogs, ilgus gadus bijāt Mākslas akadēmijas rektors. Kā paaudzes mainās?

Ir lietas, kas mainās, un arī tādas, kas pastāv vienmēr. Tagadējā paaudze grib visu uzreiz un tūlīt. Un labi, ka grib. Vienmēr bijuši un arī tagad ir ļoti talantīgi cilvēki. Veiksmes stāsts sākas tad, kad viņi iztur konkursu un iestājas akadēmijā. Nevar zināt, kur nu kuru tā dzīve vēlāk aizved, kas un kā sakrustojas. Vienīgais, ko varu piebilst: mākslai robežu nav, bet profesionalitāti vajag. Kādreiz skaitījās, ka māksliniekam jābūt badā. Tā tagad nav. Jābūt veiksmei, jābūt pareizajā vietā un laikā. Vajag sevi pozicionēt, kāds esi. Studentiem saku, ka kursam vajag izstādi, lai cilvēki viņus redz un iepazīst. Jāparāda sevi, lai pievērstu uzmanību. Bet vispirms tomēr jābūt prasmēm, profesionalitātei. Tas attiecas uz visiem žanriem.

Vai esat parēķinājis, cik jūsu studentu aiziet profesionāļu ceļu?

Jau iestājoties akadēmijā, kļūst par profesionāli. Var pabeigt gleznošanu un strādāt televīzijā vai kino. Tas arī der, jo tas ir tas pats: domāšana, kompozīcija, krāsa, tonalitāte. To, ko studijās iedzen iekšā, pēc tam tu dari intuitīvi. Līdzīgi kā mūzikā. Es un kursabiedri strādājām kā zvēri. Citādāk nevarēja: ja nestrādāsi, tad nebūsi. Tagad tas mainījies. Strādāt vajag, bet nav jāiet galējībās. Var sevi parādīt daudz plašāk, kaut vai sociālajos tīklos. Galvenais, lai būtu, ko rādīt.

Daudz esat gleznojis ārzemēs.

Tagad jau visa pasaule vaļā. Bet man laimējies izbraukt arī agrāk – gan kā rektoram, gan ar studentiem apmaiņas programmās un mācībās, gan tikai gleznot. Tūrisms tāpat vien man laikam nav paticis. Venēcija, Burano, Dienvidfrancija – izbraucu uz mēnesi, sakrāsoju kādus 25 darbus un taisu izstādi. Visur ir interesanti, vienmēr kas jauns.

Atgriežoties pie žanriem, kas piesaistīja animācijā?

Ar režisori Rozi Stiebru kādā pasākumā parunājām par ilustrācijām. Pēc divām nedēļām viņa zvana, vai es negribot pastrādāt citā medijā. Atbildēju, ka animāciju nekad neesmu taisījis. Tad viņa teica, ka vajag pamēģināt. Uztaisījām pirmo minūti, pēc mēneša dabūjām finansējumu un trīsarpus gadus veidojām Sirds likumu. Kad Roze mani ņēma par gleznotāju, viņa teica, ka vajagot tādas krāsas, lai cilvēki uzliek saulesbrilles. Samācīja man daudzas lietas. Ilustrācija, glezniecība ir viens, animācija – pavisam kas cits. Tur ir kustība. Nu, laikam uz beigām es to sapratu. Sākumā bija par spilgtu, pat diezgan traki. Bet krāsām nevar būt par traku, ja blakus pieliek vēl ko spilgtāku.

Kādas ir izjūtas, apgleznojot traukus?

Apgleznoju vāzes – tās bija izliktas Rundālē. Krūzes, šķīvji man ir, grafikas, litogrāfijas esmu taisījis. Interesanti ir apgleznot vāzes, faktiski unikāli, jo nedrīkst kļūdīties. Keramiķis Dainis Lesiņš uztaisīja, un es gleznoju. Ja kļūdies, jātaisa jauna. Ir risks, jo nav zināms, kas notiks krāsnī: kā trauks sašķiebsies, mainīsies krāsa, varbūt izdegs caurums. Tomēr tas ir tik aizraujoši!

Kur gleznām rodat košumu?

Visas krāsas ir košas, vajag tikai ieraudzīt. Latgales keramika nav tikai brūna – ir gan zila, gan zaļa. Vajag tā no apakšas apskatīt. Puķes vienmēr ir skaistas un krāšņas. Nu, vienkārši viss tur ir – nekas nav jāizdomā. Tā ir jau no seniem laikiem. No renesanses arī. Tādi fovisti** kā Matiss, Derēns salika vienu krāsu dzeltenu, vienu rozā, vienu zilu tonāli vienādi. Melnbaltajā nofotografēts, viss izskatās pelēks, bet krāsās ir kardināli atšķirīgs. Atradu Burano salā tādu vietu, kas ir kā krāsu sprādziens. Gleznoju Latvijas dabu vasarā un ziemā arī. Man ir tāda ainava, kur ir balts uz balta, arī spilgta.

* En plein air (no franču val.) – gleznošana brīvā dabā
** Fovisms – pirmais avangarda mākslas virziens Francijā 20. gs. sākumā ar netradicionālu pieeju krāsām. Mākslas kritiķis autorus nosaucis fauves jeb ‘mežonīgie zvēri’