Sapnis iešūts košos audumos

Pavasaris atnāk ne tikai ar dārza darbiem, bet arī vēlmi pēc pārmaiņām un krāsām tērpā. Tieši tāda – spilgta, enerģiska un ideju pārpilna – ir kuldīdzniece LARISA VĒZE. Viņas radītie apģērba zīmoli Endzi Style un Endzi Baby vairākus gadus priecē gan mazus, gan lielus visā Latvijā. Kaut daudzus gadus ēdnīcā Rumba Larisa nostrādājusi par pavāri, sapnis par šūšanas darbnīcu nebija zudis.

Pēc ilgās ziemas daudziem gribas kļūt vizuāli pamanāmiem. Kāds jums ir šis laiks?

Ak, man laiks visu laiku ir krāšņs un košs! Esmu procesā, idejas dzimst nepārtraukti, un es tās tūlīt pat lieku lietā – šuju. Man nav lielas starpības starp pavasari vai rudeni, jo apģērbs mainās un visu laiku gribas radīt kaut ko interesantu. Pati par sevi esmu košs cilvēks – man patīk krāsas. Brīžiem sev saku, ka vajadzētu nedaudz piezemēties, bet nē – tas laikam nav stāsts par mani. Tā strādāju nepārtrauktā kustībā.

Jūs radāt apģērbus gan pieaugušajiem, gan bērniem. Kuri pašlaik ir prioritāte?

Grūti pateikt – tas notiek viļņveidīgi. Ja jūtu, ka bērnu apģērbu pasūtījumi pierimst, pāreju uz sieviešu modi. Sākumā teicu: „Nekad nešūšu sievietēm! Tikai bērniem.” Bet mammas sāka jautāt, kāpēc viņām nav tādu skaistu kleitiņu. Nolēmu pamēģināt, un tā tas aizgāja. Tagad cenšos sabalansēt. Ir lietas, ko gatavojam speciāli sezonai, piemēram, uz Jāņiem.

Pats interesantākais – pagājušogad sāku šūt arī vīriešiem. Sākumā spurojos pretī: „Es nešūšu, es nemāku!” Bet ģimenes uz Jāņiem grib komplektus, jo arī tētiem vajag linu kreklus un šortus. Pamēģināju, un izrādās – sanāk!

Tātad viss jāiemācās darot.

Tieši tā! Pašai gribas pamēģināt, bet reizē ir bail: kā es, kas neko tādu nav darījusi, to izdarīšu. Bet vienkārši ņemu un daru, un kaut kā iznāk. Citas šuvējas reizēm jautā: „Kā tu to vispār vari?” Man palīdz meitenes, kas šuj, bet pagājušais gads bija liels izaicinājums. Dēls Kristers, kurš bija galvenais palīgs un balsts, pārvācās uz dzīvi Rīgā. Taču bērni jālaiž prom, jo viņiem vajag citu vidi. Toreiz domāju: nu, viss, tagad apgriezienus samazināšu, pietiks tik, cik pašai nopelnīt īrei un maizei. Bet sākās vēl trakāk! Pasūtījumu skaits tikai auga. Sāku meklēt palīgus, un tagad man attālināti ir meitenes, kas palīdz šūt. Es izstrādāju dizainu, sagatavoju paraugus, piegriežu un dodu sašūt.

Vai dizains ir tikai jūsu ziņā?

Jā, pilnībā. Reizēm man patīk uzšūt vienu, ekskluzīvu lietu, piemēram, īpašu mēteli vai kleitiņu. Sākotnējā doma bija radīt unikālus tērpus tikai vienā eksemplārā. Bet dzīvē iznāk citādāk – cilvēks to vienīgo ierauga un saka: „Es arī tādu gribu!” Tad nākas pasūtīt audumu un šūt vēl vairākus izmērus. Tā no ekskluzīva tas pārvēršas par pieprasītu.

Katrs meistars meklē savu rokrakstu. Kā jūs raksturotu savējo?

Man viss ir ļoti raibs! Es pat nezinu, vai varu izcelt ko vienu. Man patīk brīži, kad nav steidzamu pasūtījumu un varu ļauties idejai: piegriezt un šūt to, kas ienāk prātā. Esmu sapratusi, ka man nepatīk apģērbu labot vai kopēt citu izdomātos modeļus. To es nedaru. Vajag pašai savu redzējumu. Pat bērnībā, ja zeķē bija caurums, man labāk patika uzadīt jaunu, nevis lāpīt veco.

Šīs darbības pirmsākums saistīts ar tamborēšanu, vai ne?

Jā, sākumā bija tamborēšana. Tad cilvēki ļoti vēlējās ko īpašu, jo veikalos sortiments nebija tik liels. Bet pamazām pieprasījums noplaka, un sapratu, ka jārealizē skolas laika sapnis par šūšanu. Toreiz, jaunībā, tas neizdevās – nebija līdzekļu, lai iegādātos tehniku un audumus, tāpēc aizgāju mācīties par pavāri. Bet sapnis nekur nepazuda. Kad dēls pirms astoņiem deviņiem gadiem uzdāvināja uzreiz trīs šujmašīnas, es biju tik laimīga! Tad sapratu – ir jāriskē.

Bet Rumbas ēdnīcā par pavāri nostrādājāt vairāk nekā 25 gadus. Vai bija grūti aiziet no stabilitātes?

Ļoti grūti. Tas darbs man patika. Es tur apguvu visu, biju elastīga, strādāju dažādos laikos. Bet sapnis par darbnīcu dīdīja. Es sev teicu: „Gribu to realizēt!” Un izdevās. Esmu priecīga, ka varu darīt to, kas neapnīk, jo idejas plūst nepārtraukti.

Kur tās rodas?

Ideja dzimst brīdī, kad ieraugu audumu. Neesmu akadēmiska šuvēja ar ideālām piegrieztnēm no grāmatām. Es ieraugu audumu, man galvā rodas bilde, un es to apšuju apkārt savai vīzijai. Arī ēdnīcā man visvairāk patika dekorēšana, vai tie būtu ēdieni vai telpas.

Atzīšos – mana atpūta ir tepat, darbnīcā. Reizēm, kad pasūtījumu ir par daudz, es pukojos: „Ak Dievs, kad tie beigsies, lai es varu uzšūt kaut ko sev, savai dvēselei!”

Kā sokas ar audumu sagādi? Dzirdēts, ka labus nav viegli atrast.

Sagādāt ir ļoti grūti. Sākumā pasūtīju pa metram no Lietuvas vai tepat no Latvijas. Radi dzimšanas dienās dāvināja naudu, jo visi zināja: Larisa atkal pirks audumus. Tagad apjoms ir cits – audumi nāk baķos pa 50 metriem. Pasūtu no Polijas, Nīderlandes, arī Amerikas, lai gan atmuitošanas dēļ tas bija ļoti dārgi. Problēma ir tāda, ka nevar audumu aptaustīt. Pasūtu, bet atnāk pavisam citāds nekā aprakstā. Vai arī atrodu ideālu linu, šuju četrus gadus, un pēkšņi ražotājs to izņem no apgrozījuma. Atkal šoks, un jāmeklē no jauna. Bet riskēt man patīk. Ja ieraugu ko jaunu, man to vajag.

Tuvojas izlaidumi. Vai rosība jūtama?

Jā, bērnudārzu izlaidumu kleitām audumi jau kūst. Divus baķus esmu izšuvusi burtiski pāris dienās, nupat pasūtīju vēl. Šogad orientējos uz bērniem, pagājušogad daudz pucēju mammas. Pateicoties tam, ka tagad divas meitenes palīdz, varam paspēt vairāk. Bet atrast labu palīgu ir grūti – vajag tādus cilvēkus, kam darbs iet no rokas, kas ir apķērīgi un, galvenais, kam patīk tas, ko viņi dara.

Kāda bija dēla Kristera loma uzņēmumā?

Ļoti liela, jo Kristers bija galvenais griezējs. Viņš nav šuvējs, bet es apmācīju, un viņam tas padevās dabiski – precīzi un ātri. Es varu nošūt no sešiem rītā līdz sešiem vakarā un justies labi, bet pēc trīs stundu piegriešanas esmu pilnīgi beigta. Fiziski smags darbs. Tagad, kad Kristers dzīvo Rīgā, tikai brīvdienās var atbraukt palīdzēt. Bez viņa ar to apjomu es netiktu galā.

Kādi šodien ir klienti? Un vai konkurenci jūtat?

Klienti ir prasīgi, jo piedāvājums milzīgs. Bērni grib multfilmu varoņus, mammas – kaut ko estētisku un vienkrāsainu. Lielākoties darbojos internetveikalā. Gadās pa kādam neapmierinātajam, bet parasti tāpēc, ka nav izlasīts apraksts vai izmēru tabula. Tas ir nedaudz nepatīkami, jo mēs ieliekam lielu darbu, lai viss būtu laikā un kvalitatīvi.

Runājot par konkurenci, Kuldīgā esam diezgan daudzi. Man ir prieks par katru, kam izdodas. Es uz tirdziņu nekad nebraucu ar domu, ka otrs ir konkurents. Drīzāk sadarbības partneris. Janvārī, kad daudziem šuvējiem ir klusais laiks, kuldīdznieces man palīdzē-
ja sašūt pasūtījumus. Ja vēlēsi otram labu, arī pašam veiksies.

Jūsu darbs ir pamanīts – 2023. gadā esat saņēmusi Kuldīgas novada uzņēmēju gada balvu. Vai tas ir dzinulis turpināt?

Protams! Tas apliecina, ka eju pareizā virzienā. Lai gan kovida periods bija smags, man tas paradoksālā kārtā bija izaugsmes laiks. Sāku šūt sejas maskas un viena no pirmajām trāpīju platformā Etsy. Šuvu no rīta līdz vakaram – simtiem masku! Toreiz bijusī priekšniece no Rumbas mudināja: „Uzšuj mums maskas!” Ar to naudu nopelnīju pirmajam lielajam audumu iepirkumam. Tas ļāva atsperties.

Jūs esat aktīva sociālajos medijos, īpaši vietnē TikTok. Kā tas ietekmē ikdienu?

Tiktokā esmu apmēram gadu. Sākumā rokas un kājas trīcēja, kad gāju tiešraidē! Pēc divu stundu runāšanas jutos kā izspiests citrons – labāk būtu visu dienu šuvusi. Bet tas strādā! Cilvēki tirdziņos nāk klāt: „Es jums sekoju!” Viņi nāk kā pie savējiem: smaida, runājas. Tāds kontakts ir neatsverams. Vīrs mājās smejas: kādreiz biju klusa, tagad nevarot muti aizvērt.

Vai arī pārējie bērni plāno dzīvi saistīt ar jūsu amatu?

Vecākie dēli Kaspars un Oskars dzīvo ārzemēs, un viņi finansiāli ļoti palīdzēja pašā sākumā, kad vajadzēja pirkt tehniku. Meita Endžija Annija ir jaunākā: kad beigs skolu, skatīsimies, kādu ceļu izvēlēsies. Tieši viņai par godu radās zīmola nosaukums.

Vai rokdarbu prasme ģimenē ir mantota?

Nē, mamma ar to nenodarbojās. Vecāmāte adīja, un es atceros, kā bērnībā laukos krustmātes tante tamborēja baltos diegus. Viņa man iemācīja pamatus. Skolas laikā, kad bija jāada zeķe, tas likās briesmīgi, un no omes aizņēmos gatavu. Bet, redz, kā dzīvē viss sakārtojas: pēc gadiem pati pie tā atgriezos un tagad nevaru bez tā iedomāties nevienu dienu.