Drošības dažādie aspekti

Kas jūsos visvairāk rada nedrošību, par ko visbiežāk raizējaties vai no kā baidāties? Vienā no pēdējām SKDS centra aptaujām (pēc Swedbank apdrošināšanas pasūtījuma) dominē veselība – sava un ģimenes locekļu. Un tas ir saprotams! Tālāk seko ģimenes rocība, politiskā situācija pasaulē un neplānoti izdevumi. Vēl iedzīvotāji minējuši tādus riskus kā autonegadījumi, mājokļa un personīgā drošība, dabas riski.

Gan jau katram no mums šie riski sarindojas citādā secībā vai, visticamāk, sarakstu papildinātu pilnīgi citas bažas. Aptaujās tāpat visu nevar ietvert, jo katra top ar savu mērķi. Piemēram, domāju, ka labai dzīvei, kas ietver mieru, ļoti svarīgas ir labas attiecības. Un faktiski, ja norobežojamies no slimībām, avārijām un kara, tad ikdienā tieši attiecības gan ģimenē, gan darbavietā, gan komunikācija ar kaimiņiem vai pat nejauši satiktiem cilvēkiem visbiežāk ir tas, kas vai nu uzlabo dzīves kvalitāti, vai to pasliktina.

Protams, globāli raugoties, militāri konflikti ir draudīgi, bet, padomājot, ko mēs katrs varam darīt lietas labā, visbiežāk nonākam pie secinājuma, ka vienīgais variants ir maksimāli labi paveikt savu darbu, savus pienākumus, veidojot drošu vidi ap sevi, nesējot nemieru un neradot stresu. Šodienas numurā (6.–7. lpp.) ir lasāma mana saruna ar armijas virsārsti, kura, vaicāta par drošības sajūtu nestabilajos ģeopolitiskajos apstākļos, atzīst, ka galvenais ir spēt katram rast savu iekšējo mieru.

Bet, atgriežoties pie redzējuma sākuma, man ir viena sena, ar Kuldīgu saistīta epizode, kad piedzīvoju, šķiet, lielākās bailes savā mūžā. Tikko biju sākusi strādāt Kurzemniekā. Dzīvoju mazā vienistabas dzīvoklītī tagadējā Piltenes ielas masīvā. Man tur nebija telefona, un vakaros gāju uz pastu, lai no telefona kabīnes (kurš tādas atceras?) piezvanītu mammai uz Bērzi. Nu, lūk, un vienā tādā ziemas vakarā pēc sarunas eju mājās, pilsēta tukša, nav nevienas dzīvas dvēseles, bet pie toreizējā universālveikala kāds parādās un sāk nākt man aiz muguras. Es paātrinu soli. Svešinieks arī. Es sāku iet vēl ātrāk, bet svešais tāpat. Kad ieeju sētā, ceru, ka svešais dosies pa ielu tālāk. Bet nē! Arī iegriežas un turpina sekot. Kad tieku līdz trepju telpai, skrienu uz savu 5. stāvu tik ātri, kā neatceros skrējusi, bet pusceļā dzirdu, ka lejas durvis atveras. Varat iedomāties, kā biju uztraukusies, slēdzot dzīvokļa durvis! Kad jau aizslēdzu tās no iekšpuses, paliku turpat uz grīdas. Vai kāds mēģinās iekļūt? Telefona man nebija, slēdzene vienkārša, galvā viens scenārijs pēc otra… Jā, varbūt tas bija kaimiņš, kurš arī vienkārši steidzās. Un man tikai izlikās.