Lielpilsētas meitene Kuldīgā

Kad pirmo reizi ierados Kuldīgā, visvairāk mani pārsteidza klusums. Esmu uzaugusi Čenajā – Indijas pilsētā, kur klusums ir gandrīz neiespējams. Tur vienmēr skan satiksme, sarunas, būvdarbi, ielu tirgotāju saucieni un kaut kur fonā mūzika. Pat tad, kad esi viens, tu nekad neesi pilnībā viens ar savām domām. Pilsēta piepilda klusumu tavā vietā.

Kuldīgā īpaši vakaros ielas var būt gandrīz tukšas. Pirmajās nedēļās, ejot mājās, dzirdēju tikai savus soļus uz bruģa. Tas šķita neierasti. Es sapratu, cik ļoti esmu pieradusi pie nepārtraukta fona trokšņa.

Mana ikdiena Kuldīgā ir vienkārša. Lekcijas notiek tikai trīs minūšu gājiena attālumā no mana dzīvokļa, tāpēc katru rītu eju kājām. Mājās, Indijā, brauciens uz universitāti nozīmēja plānošanu, rēķinoties ar satiksmi un attālumu. Šeit līdz lekcijām nonāku ātrāk, nekā Čenajā būtu jāgaida pie luksofora. Sākumā pa pilsētu gāju ātri – no dzīvokļa uz lekcijām, uz veikalu un atpakaļ, apkārtnei īpašu uzmanību nepievēršot. Taču kaut kas mainījās, kad mūsu mācību process sāka ietvert iziešanu ārpus telpām.

Dažkārt nevis sēžam auditorijā, bet dodamies ārā vērot sistēmas sev apkārt: kā cilvēki pārvietojas, kā tiek izmantotas telpas un kā daba mijiedarbojas ar apbūvi. Kādu rudens pēcpusdienu stāvējām zem lieliem kokiem, kamēr zemi klāja dzeltenas un brūnas lapas. Tā vietā, lai vienkārši pārietu tām pāri, mēs apstājāmies. Vērojām. Apspriedām, kāpēc veidojas noteiktas iemītas takas, kā cilvēki izvēlas vietas, kur apsēsties, un kā publiskā telpa var aicināt vai – tieši pretēji – no mijiedarbības atturēt. Šis uzdevums mainīja to, kā es Kuldīgu redzu. Tagad es pamanu vairāk.

Sāku pievērst uzmanību arhitektūrai. Īpaši man atmiņā palika viena nedaudz izliekta, bruģēta iela, ko ieskauj vecas koka mājas izbalējušos dzeltenos un brūnos toņos. Viena māja mazliet sasvērusies, tās krāsojums laika gaitā nodilis, ir gaiši zila durvju krāsa un nelielas kāpnītes, kas ved augšup. Tā neizskatās perfekta vai nospodrināta, bet tā šķiet apdzīvota. Ielas šeit nav vienādas: dažas ir šauras un intīmas, citas atveras pret Ventu. Katrai savs ritms.

Pamanīju arī sīkumus, piemēram, ielu mākslas zīmējumu uz koka durvīm. Uz vecā koka fona tas bija negaidīts un izteiksmīgs. Tas man atgādināja, ka pat klusai pilsētai ir daudzslāņaina personība.

Arī Venta man kļuva par sava veida laika mēru. Pelēkās dienās tā izskatās smagnēja un nopietna. Saulainās dienās uz tās redzams debesu un apkārtējo māju atspulgs. Reizēm tā šķiet mierīga, citreiz – īpaši pie ūdenskrituma – tā skan spēcīgi un nemitīgi. Es sāku upi vērot gandrīz tāpat kā laikapstākļus.

Dzīve šeit lika man vairāk pamanīt arī cilvēkus. Lielā pilsētā reti kad redzi tos pašus svešiniekus divreiz. Kuldīgā es sāku atpazīt sejas: kādu, kuru satiku vakara pastaigā, kasieri pārtikas veikalā, cilvēku, kuru dažas dienas vēlāk atkal redzēju pie autobusa pieturas. Mēs ne vienmēr sarunājamies, bet ir neliels atpazīšanas mirklis – galvas mājiens, acu kontakts. Klusa pazīstamība.

Ar laiku esmu izveidojusi savus ieradumus. Zinu, kurā veikalā labprātāk iepērkos. Ielas atpazīstu bez kartes. Zinu, kurš pagrieziens ved uz upi.

Sākumā lēnāks dzīves ritms man lika justies tā, it kā es nedarītu pietiekami. Biju pieradusi dienu mērīt pēc aizņemtības. Šeit vakari šķiet garāki. Veikali aizveras agrāk. Pilsēta agri kļūst klusa. Dzīve Kuldīgā māca man savas dienas vērtēt citādi. Tā vietā, lai jautātu „Cik daudz šodien paveicu?”, es sev jautāju: „Vai es pamanīju, kur atrodos?”

Kuldīga kopš manas ierašanās nav mainījusies. Ielas joprojām ir klusas. Upe joprojām plūst savā ritmā. Taču ir mainījies tas, kā es uz to skatos. Un varbūt tieši tas arī nozīmē pielāgoties jaunai vietai – ne tikai iemācīties ielas pazīt, bet pamazām kļūt par daļu no tām.