Runā latviešu valodā!

Reta tā ģimene Latvijā, kurā kāds tuvāks vai tālāks rads nedzīvo ārzemēs. Arī vairākām manām klasesbiedrenēm un draugiem ārzemēs ir bērni un mazbērni. Ik pa laikam iedomājos, kā ir ar latviešu valodas saglabāšanu, cik liela ir mātes vai tēva loma, ja dzīvesbiedrs ir citas tautības.

Dažādus stāstus zinu no trimdas – no tiem latviešiem, kas Latviju pameta, bēgot no krievu okupācijas. Vecākā paaudze spītīgi savus bērnus sūtīja svētdienas skolās, un, pateicoties neatlaidībai, valoda tika nodota no paaudzes paaudzē.

Apmēram pirms 20 gadiem, kad man bija iespēja piedalīties Amerikas Latviešu apvienības rīkotajā latviešu valodas konferencē Toronto, pēc tās mēs tikāmies ar jauniešiem, jau ceturto paaudzi trimdā, un viņi raitāk vai mazāk raiti visi lepni runāja latviski.

Tiesa, tas nebija un nav visās ģimenēs. Piemēram, labs draugs no Austrālijas, kura dēli apprecējās ar austrālietēm, bēdājās, ka mazbērni latviešu valodu neapguva no bērna kājas un tik vēlāk, atbraukuši uz Latviju, apjautuši tās trūkumu. Bērnībā iemācīties valodu ir viegli, tāpēc kas ar jaunajām diasporas ģimenēm notiek tagad? Situācija ir diezgan atšķirīga.

Tie vecāki, kuriem latviešu valoda ir svarīga un kas to uzskata par savu uzdevumu jeb, sauksim, misiju, iet nebūt ne vienkāršo ceļu: dzīvojot citas valodas vidē, mājās turpina runāt dzimtajā valodā. Vairāki piemēri rāda, ka tas ir iespējams. Mana draudzene, kura, trenējoties tenisā, pati jau kopš padsmit gadiem dzīvojusi Vācijā un apprecējusi vācieti, ar bērniem kopš dzimšanas runājusi tikai latviešu valodā un, burtiski neizlaižot ne reizi, lasījusi vakara pasaciņas. Tagad abi jau ir studenti un runā četrās valodās, tostarp latviešu.

Bet vienas klasesbiedrenes meita precējusies ar portugāli un dzīvo Lisabonā, taču, kad vecmāmiņa aizbrauc ciemos, ar mazmeitiņu latviski viņa sazināties nevar, jo jaunā māmiņa mazajai to nav mācījusi.

Savukārt cita vecmāmiņa, kuras meita jau pasen dzīvo Singapūrā, mērķtiecīgi vai nu lido turp, vai mazbērnus ņem pie sevis Latvijā un ne tikai runā dzimtajā valodā, bet arī vadā pa Latviju, rāda un stāsta, lai pasaules pilsonēm tā nostiprinātos kā viņu identitātes daļa.

Manuprāt, tā ir mūsu pašu, latviešu, atbildība – nepazaudēt savu valodu arī svešumā.