Pēta piederības izjūtu, pilsētai mainoties

Māksliniece Gundega Melberga un Lietuvas horeogrāfe Gabriele Emīlija Aidulis kuldīdzniekus mākslas telpā Studija aicināja uz radošu darbnīcu ciklu. Tā bija daļa no projekta Mainīgās ainavas, jutīgie ķermeņi, kurā viņas izzināja izjūtas par piederību, identitāti un mājām.

LIELĀ ROTERDAMA, MAZĀ KULDĪGA

Sadarbība aizsākusies pirms četriem gadiem Nīderlandē. Gabriele horeogrāfiju studējusi Arnemas Mākslas universitātē, Gundega – mākslas pedagoģiju Pīta Svarta institūtā (Piet Zwart Institute) Roterdamā, un viņas diplomdarba tēma bijusi saistīta ar to, ko mācāmies ar ķermeni. Sākumā kopīgais projekts licies kā joks, taču darbā sapratušas, ka māju izjūta un piederība, esot tālumā no dzimtās vietas, ir nozīmīga abām.

Pirmo reizi mākslinieces pie tās strādājušas pirms diviem gadiem Rīgas Kinomuzejā, veidojot performanci Jūties kā mājās. Muzejs gatavojies pārcelties – bijis ceļa jūtīs. Tas sasaucies ar abu izjūtām. Pieredze kļuvusi par pamatu pētījumam Kuldīgā.

Pagājušogad Gundega Kuldīgā atgriezusies un dzīvojusi te pusgadu. Pilsēta bija mainījusies, un tēma aktualizējusies citā kontekstā. Pārmaiņas šķitušas pazīstamas – līdzīgas tām, kādas bija Roterdamā, tikai citā mērogā. Pilsētā ienākuši jauni cilvēki, mainījušās cenas, parādījušās ģentrifikācijas* pazīmes: „Likās interesanti salīdzināt Roterdamu ar 600 tūkstošiem iedzīvotāju un mazo Kuldīgu. Procesi abās ir līdzīgi.”

EMOCIJAS UN ĶERMEŅA VALODA

Gundega un Gabriele izzinājušas, kāpēc tā notiek un ko domā vietējie. Kuldīgā par galveno pētniecības metodi kļuvušas darbnīcas. Tas bijis veids, kā ar cilvēkiem satikties un intuitīvi, ķermeniski runāt par to, ko nozīmē mājas, piederība, pārmaiņas un migrācija. Kuldīdznieki aicināti runāt ar kustību, zīmējumiem, skaņu un rakstīšanu. Pirmā darbnīca veltīta kustībai un telpas uztverei. Tas pētīts caur kustību, zīmēts ar aizvērtām acīm, izmantojot ķermeni un ļaujoties emocijām. Otra veltīta lasīšanai un rakstīšanai, kad kustībā pētītas skaņas. Uz lapiņām dalībnieki rakstījuši vārdus, kas asociējas ar mājām un piederību.

Pēc tam tās sagrupētas tā, lai veidojas improvizēti noskaņu dzejoļi. Pēdējā darbnīcā uzmanības centrā – drošība un piederība vietai: kas vajadzīgs, lai justos droši. Darbnīcas ļauj „intuitīvā veidā satikties ar vietējiem un runāt par to, ko mums nozīmē mājas,” saka Gundega.

IENĀCĒJI UN VIETĒJIE

Sarunās un uzdevumos aktualizējusies ģentrifikācija – process, kurā pilsētā ienāk jauni iedzīvotāji un vairāk naudas, bet daļa pamazām tiek izspiesta. Tas raisa jautājumu, kam pilsēta domāta un kā tajā jūtas tie, kas tur dzīvojuši iepriekš. „Darbnīcās radās sajūta, ka Kuldīgā procesi vēl ir pašā sākumā un tos vēl var pavērst pozitīvā virzienā. Pārmaiņas var ieviest kopā, iesaistot vietējos,” uzsver G.Melberga. Materiāli tiks izmantoti horeogrāfijai, arī publikācijai par rezidencē Kuldīgā paveikto. Mākslinieces cer te atgriezties un performanci parādīt. „Pagaidām iespaidi vēl nosēžas, taču sajūta ir patīkama un vieš cerības,” secina Gundega.

Līdzīgas darbnīcas plānotas Roterdamā un Lietuvā, lai cilvēku pieredzi salīdzinātu.

* Ģentrifikācija – degradētu vietu pārbūve un atjaunošana; parasti to dara turīgi cilvēki. Mainās ne tikai pilsēta, bet arī sabiedrība – nabadzīgākie pārceļas uz dzīvi citur.