Ne par cepurēm, ne apkaklītēm

Senāk latviešiem bija sakāmvārds Neskati vīru no cepures, tā uzsverot, ka nevajag cilvēku vērtēt pēc ārienes vai statusa, jo īstā vērtība slēpjas darbos, nevis tajā, kā viņš izskatās vai ko nēsā galvā. Tagad laikam modernāk būtu teikt Neskati vīru pēc apkaklītes. Tā amerikāņu socioloģijā apzīmē dažādas algotu darbinieku grupas.

Visbiežāk lietotais jēdziens arī pie mums ir baltās apkaklītes (no angļu valodas – white collar), kā pirms teju simt gadiem biroja darbiniekus sāka saukt tāpēc, ka viņi valkāja baltus kreklus. Tagad šādu apzīmējumu piedēvē dažāda līmeņa speciālistiem, kas gan privātās struktūrās, gan valsts un pašvaldības iestādēs sēž pie datoriem, kalkulē, menedžē, programmē, apstrādā un pārsūta datus un apmeklētājus, kur nu pēc likumā noteiktās kārtības paredzēts. Dažkārt baltās apkaklītes pie mums skan tā kā nievājoši – birokrātijas dēļ.

Tūlīt apritēs gads, kopš Ministru prezidente Evika Siliņa izziņoja valdības uzrāviena plānu, kurā viena no prioritātēm bija birokrātiju samazināt par 25%. Birokrātija jau nav tikai dokumenti – tas ir visu valsts pārvaldē strādājošo kopums. Izcirst ceturtdaļas robu dziļi sakņotajā ekosistēmā ir gana sāpīgi, tāpēc gada jubilejā šampanieša glāzes varēs saskandināt vien ar politiķu bēdīgi slaveno teicienu: „Gribējām kā labāk, sanāca kā vienmēr.” Visticamāk, ballītes nemaz nebūs, jo tas uzrāviens izčākstējis kā nebijis. Kaut kādas balto apkaklīšu darba grupiņas gan esot rosījušās, izstrādāta un Saeimai ar infografikām demonstrēta birokrātijas apkarošanas stratēģija, lai vismaz izskatītos gudri.

Starp citu, visās ekonomiskajās sabiedrībās baltās apkaklītes nestabilitāti piedzīvojušas visvairāk, lai gan strādā prestižu darbu un labi izskatās. Mūsdienās šai grupai ir vēl viens apdraudējums – izdegšana.

Tikmēr zilajām apkaklītēm (fiziskā darba darītājiem) nedraud ne bezdarbs, ne kādas mentālas sērgas. Šis segments darba tirgū nav aizpildīts, un Latvija arvien vairāk sāk just darbaspēka trūkumu. Tam ir vairāki iemesli, tostarp galvenais – nauda, ne izskats. Personāla vadības uzņēmums Biuro izpētījis, ka zilo apkaklīšu amatos atalgojums joprojām ir viens no konkrētākajiem rādītājiem, pēc kura cilvēki vērtē, vai darbs ir tā vērts. Nu, nav vairs kā sendienās, kad latvju bāleliņš uzvilka baltu kreklu un druvā gāja ar tautasdziesmu, kuras pirmā rindiņa ir „darbiņš man prieku deva” un tikai tad – „pilnu klēti labībiņas”.