Eiropa godinās 20. gadsimta totalitāro režīmu upurus

Eiropas Parlamentā šoruden pārliecinoši atbalstīts Eiropas Parlamenta vēstures grupas ierosinājums 2026. gada ES budžetā paredzēt finansējumu 20. gadsimta totalitāro režīmu upuru memoriālam Briselē. To plānots veidot līdzās Eiropas Parlamentam esplanādē “Solidarność 1980” pēc britu biroja “Spheron Architects” arhitekta Tszwai So projekta “Atbalss laikā” (“Echo in Time”).

SANDRA KALNIETE, Eiropas Parlamenta deputāte, Eiropas Tautas partijas grupa: “Kopš 2004. gada, kad Latvija un pārējās valstis, kas tika turētas Dzelzs priekškara padomju pusē, iestājās Eiropas Savienībā, vēsturiskā taisnīguma atjaunošana ir bijis process, kuram mēs, Eiropas Parlamenta vēstures grupas dalībnieki, esam strādājuši. Viens no panākumiem ir 2017. gadā atklātais Eiropas Vēstures nams, kurā Hitlera un Staļina totalitārie režīmi tiek vērtēti kā vienlīdz noziedzīgi. Eiropas Parlamentam bija vadoša loma Eiropas Vēstures nama izveidē, tagad ir pienācis laiks nākamajam solim – izveidot Eiropas mēroga memoriālu, kas veltīts 20. gadsimta totalitāro režīmu – fašisma, nacisma un komunisma – upuriem.”

Dokumentāla liecība par sešdesmit gadiem mūsu tautas un Latvijas dzīvē

Sandra Kalniete: “Memoriāls Briselē būs piemineklis visiem komunistiskā režīma upuriem Eiropā. Arī maniem vecākiem un vecvecākiem, kuri tika izsūtīti. Manu mammu Ligitu Kalnieti, dz. Dreifeldi, kopā ar māti Emīliju un tēvu Jāni no mājām izrāva 1941. gada 14. jūnijā. 1948. gadā notika brīnums – mammai atļāva atgriezties Latvijā, taču pēc 17 mēnešiem viņu izsūtīja atkārtoti. Mana mamma Latviju bija spiesta pamest, kad viņai bija 14 ar pusi gadu. Latvijā viņa atgriezās kā 31 gadīga sieviete.

Pašlaik strādāju pie grāmatas, kurā būs apkopotas manas mammas dienasgrāmatas – sāktas vēl 1940. gadā un turpinātas Sibīrijā, un vēstules – rakstītas mātei uz Sibīriju īsajā laikā, kad mammai bija ļauts atgriezties Latvijā, un brāļiem, kuri bija devušies bēgļu gaitās. Dienasgrāmatas un vēstules, kas turpinās līdz 2004. gadam, nav tikai mūsu ģimenes dzīves stāsts.

Tā ir dokumentāla liecība par sešdesmit gadiem mūsu tautas un valsts dzīvē. Tās ir Latvijas hronika.”