Kad nevar nopirkt visu, ko sirds kāro

Jautājums par to, kādas prasmes un zināšanas skolas laikā bērniem un jauniešiem būtu jāapgūst, ir mūžīgs un tai pašā laikā mainīgs. Pamatvērtības (varbūt) nemainās: pacietība, rūpība, cieņa pret otru cilvēku, prasme plānot savu laiku utt. Taču vecā patiesība, ka bez pūliņiem rezultātu nevar sasniegt jeb, vienkārši sakot, bez darba nevar tikt pie algas, mūsdienās gan, šķiet, ir sašķobījusies.

Kā panākt, lai jauns cilvēks saprot, ka nauda nekrīt no debesīm? Protams, tas atkarīgs no ģimenes, cik daudz bērns jau no mazotnes ir iesaistīts vecāku sarunās par kopīgo budžetu un kā viņš apguvis prasmi rīkoties ar savu kabatas naudu. Jo vairāk ģimenē tiek runāts, kā plānot izdevumus un noteikt prioritātes, jo vieglāk bērnam apgūt finanšu pratību. Saprast, kāpēc nevar nopirkt visu, ko sirds kāro, kāpēc jāstrādā, kāpēc taupīt elektrību, kā sakrāt ceļojumam utt.

Bērna pirmā pieredze ir kabatas nauda, un, kā rāda aptaujas, Latvijā puse bērnu piecu un sešu gadu vecumā nelielu kabatas naudu jau saņem, bet skolas vecumā tāda ir gandrīz katram.

Un, ja visa uzreiz tiek iztērēta niekos, var ar vecākiem aprunāties, kā nākamreiz to izmantot citādi. Kā iesaka finanšu eksperti, sak’, labāk ļaut bankrotēt ar desmit eiro tagad nekā ar tūkstoš un vairāk eiro nākotnē.

Diemžēl finanšu pratība nepadodas arī daudziem pieaugušajiem (nu, gluži kā latviešu valodas pareizrakstība), tāpēc vienlaikus ar to, ko dažādās akcijās dara komercbankas un Latvijas Banka, arī skolu programmās nebūtu par skādi kādas stundas tai atvēlēt. Finanšu pratība ir prasme dzīvot sabalansēti, sapņus piepildīt, nevis piedzīvot vilšanos, jo lielā mērā tā saistīta ar spēju izvērtēt prioritātes, tēriņus plānot gudri un veidot lielākus vai mazākus uzkrājumus.

Jau kuru gadu mēs Kurzemniekā stāstām par jauniešiem, kuri ar pašvaldības atbalstu strādā novada uzņēmumos, zemnieku saimniecībās, biedrībās un citur. No vienas puses, tas ir atbalsts arī uzņēmējiem, īpaši tajās nozarēs, kur vasarā darbaroku trūkums vislielākais, bet, no otras puses, tā ir iespēja skolēniem, dažiem varbūt pat pirmo reizi mūžā, nopelnīt savu naudiņu. Un, kā viņi paši intervijās atzīst, tai tiešām ir cita vērtība, respektīvi, tai viņu acīs ir vērtība, salīdzinot ar to naudu, ko iedod vecāki. Protams, ir arī blakusefekts, ne mazāk svarīgs, proti, ne viens vien skolēns atklāj, kādu darbu noteikti nekad nevēlēsies darīt vai – tieši pretēji – apjauš, cik interesants var būt kāds arods. Ir tādi, kas bez tiešajiem pienākumiem arī vēro, kādas ir darba devēja un darba ņēmēja attiecības, izdarot savus secinājumus un, iespējams, apņemoties nākotnē kļūt par uzņēmēju pašam.