Kā nodot tālāk, lai nezaudētu?

Skolā analizējām Blaumaņa Indrānus. Vecie īpašnieki saimniekošanu nodod dēlam un cer, ka tas viņu iesākto turpinās. Bet dēlam citi plāni, cita pieeja un vērtības, un rezultāts – neatgriezeniski sabojātas attiecības. Lugas beigās rodas bažas, vai šādas saimniekošanas nākotne nebūs drūma. Vai senais stāsts aktuāls joprojām? Un kā biznesa pārmantojamību varētu un vajadzētu risināt ar šodienas redzējumu? Sarunu festivālā Lampa diskusijā Pēctecība vai haoss? Vadības komandas maiņa uzņēmumos un organizācijās Ilona Baumane-Vītoliņa (starptautiskā vadītāju atlases uzņēmuma Amrop Latvijas vadošā partnere) situāciju raksturoja tā: pasaulē uzņēmumi darbojušies ilgi, pēctecība bijusi vairākās paaudzēs, bet Latvijā uzņēmumi darbību sākuši deviņdesmitajos, un ir laiks tos nodot nākamajiem vadītājiem. Vai īpašnieki ir gatavi tos nodot, un vai ir tie, kuri gatavi pārņemt un turpināt?

Uzņēmumu grupas Silja īpašniece Silva Jeromanova-Maura Kuldīgas jaunā biroja atklāšanā ar lepnumu teica: šeit nav tikai izveidota jauna vieta biznesam, ir tapis arī jauns līderis. Viņa vadību uzticējusi dēlam. Par izjūtām uzņēmēja stāstīja festivālā Lampa un arī sarunā ar Kurzemnieku. Šoreiz ne par stratēģiju un izglītību, bet par to, ko tas nozīmē emocionāli: paiet malā, uzņēmumu, kas sākts no nulles, izgājis cauri visādiem pārbaudījumiem un sekmīgi darbojas, uzticēt citam, ticot, ka būs. „Ja līdzās nebūtu Edgara, kurš stafeti ir pārņēmis, kurš manam 30 gados piepildītajam sapnim noticēja un ir gatavs darīt tālāk, viena pati es nekad to nebūtu darījusi. Jaunās ēkas pamatā ieliku kapsulu, bet principā tas nav vairs mans darbs. Tas nozīmē: skumji, bet viss notiek arī bez manis. Šī nav tikai ēka, tas ir mūsdienīgs, citāda dizaina simbols citai paaudzei, citām idejām. Atšķirības – tas ir tik labi! Un milzīgs prieks skatīties, kā viņš to dara – ar tādu pietāti un cieņu, ka brīžiem asaras sakāpj acīs.”

Uzņēmēja pievērš uzmanību – kā tālāk būt pašai, kad vadības groži atdoti: „Izdomājiet, ko darīsiet pēc tam! Es esmu radusi strādāt no rīta līdz vakaram – šķiet, vairāk stundu, nekā diennaktī ir. Ja būtu strādājusi mazāk, paiet malā būtu vieglāk. Laikā, kamēr būvniecību atstāju dēla rokās, esmu pabeigusi doktorantūru, sarakstījusi grāmatu, izglītojusies vēl citādi, dzīvojusi sev.”

Kāpēc Blaumaņa Indrānu saimei neizdevās? Droši vien tagad skolā jaunieši dotu citādu atbildi nekā savulaik mani vienaudži, jo viņi ir jaunie, bet mana paaudze – nu jau vecie. Lai mums visiem izdodas! Ne vienmēr jaunie domā nepareizi – viņi domā citādi. Lai mums ir spēja uzklausīt, kaut daļēji saprast un uzticēties! Tad jau izdosies.