Keramikas ražotnē Padurē atgriežas dzīvība

Bijušajā Padures keramikas ražotnē* nevar nepamanīt rosību – tur darbnīcu ierīkojusi Amanda Lutere, kas rada zīmola AmaNORD flīzes. Savukārt keramiķe Monta Plaude iekārtoties tikai sākusi, un viņa vēlas te rīkot arī nodarbības citiem. Ēku īpašnieks Mārtiņš Puķe Kurzemniekam atklāj, ka ir iecere izveidot radošu kvartālu, izīrējot telpas un pulcējot dažādus amatniekus. Plānota arī kempinga zona.

Īstā vieta un radošais atspēriens

Norunātajā laikā satiekot keramiķi Amandu Luteri, viņa, iepazīstinot ar sevi, saka: „Esmu pilsētas meitene ar sirdi laukos.” Pirms gada pametusi dzīvi galvaspilsētā un pārcēlusies uz Kuldīgu, tā teikt, lai sāktu dzīvi no jauna, ar rokām te darinātu flīzes, teju vai katrā iestrādājot kādu dabas nospiedumu.

„Zināju, ka gribu pārcelties šurp, un meklēju telpas darbnīcai. Paziņa atsūtīja sludinājumu, satikos ar saimnieku. Kad šeit ierados pirmo reizi, bija drēgna diena, taču, ienākot telpās, kaut kas noklikšķēja – bija tik forša sajūta, ka sapratu: esmu īstajā vietā. Protams, sākumā te viss bija bardakā un putekļos. Lēnām remontēju.”

Amatniece mācījusies uzņēmējdarbību, kas vairāk saistīta ar tūrismu un viesmīlību, vadījusi pasākumus tūrisma uzņēmumos. Kovida laikā pārcēlusies uz Vāciju un strādājusi IT nozarē. Pēc vairākiem gadiem atgriezusies un turpinājusi darbu digitalizācijā. „Patika, bet sirdī likās, ka kaut kā tomēr nav. Man vienmēr bijusi sajūta, ka vēlos ko savu. Iepriekšējos darbos viss beidzās ar izdegšanu, smagu depresiju. Ja spēju tik daudz dot citiem, kādēļ to nedaru sev?

Aizgāju no darba un gadu ceļoju apkārt pasaulei, baudīju dzīvi. Vienā dienā kā zibens no skaidrām debesīm nāca doma: „Kāpēc nedaru to, kas man tik ļoti patika bērnībā?” No trīs līdz 14 gadiem darbojos tēlniecības studijā. Man ļoti patika strādāt ar mālu.” Tolaik sapņojusi, ka dienās kļūs par keramiķi, bet iecere pārtrūkusi tad, kad mākslas skolā nav izturēts konkurss: „Atmetu šo ideju un iestājos citā jomā – Rīgas Amatniecības vidusskolā par ādas izstrādājumu modelētāju.”

Vajag ko savu un īpašu

Keramiķe nav vēlējusies taisīt krūzes un citus traukus – vajadzējis atrast ko savu: „Vīzija atnāca. Latvijā nezinu nevienu, kas vēl taisītu flīzes. Nesapratu, kāpēc, jo tas ir tik forši un var izpausties. Citi keramiķi man sacīja, ka esmu traka, jo tas ir viens no grūtākajiem virzieniem, bet novēlēja veiksmi. Un šķiet, ka veicas, jo esmu satikusi ļoti daudz labu cilvēku.

Esmu Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras pirmsinkubācijas programmā, arī kluba Novatore biedre. Abos ir mentori – uzņēmēji, kuri iedvesmo un dzen uz priekšu ar saviem veiksmes un arī neveiksmju stāstiem. Tu saproti, ka neesi viens. Novatore ir biznesa klubs sievietēm – tā man pietrūka, jo būt kopienā ir liels spēks.”

Amanda ieguldīja naudu remontā un materiālos, pārbaudot dažādas glazūras. Tās viņa jauc pati, jo negrib pirkt gatavās un būt atkarīga no veikala: „Piejaucu dažādus oksīdus vai pigmentus un skatos, kas sanāks. Ieliekot krāsnī, nekad nevar zināt, kas galā būs.”

Jāstrādā bez dusmām

Pamati, kā strādāt ar mālu, apgūti bērnībā. Bet, pēc Amandas prāta, ar to par maz: „Kad garastāvoklis ir slikts, esmu dusmīga vai bēdīga, uz darbnīcu nebraucu. Nevēlos mālam pieskarties tad, kad manī ir kas negatīvs. Vēlos, lai no manis veidotā staro labais un gaišais. Esmu dzirdējusi daudz stāstu, ka dusmās taisītais krāsnī sasprāgst.”

Klientus Amanda vēl nav atradusi, jo notiek izmēģinājumi. „Arī mājaslapa vēl ir izstrādes stadijā. Jūlijā plānota fotosesija, un tad tiks palaistas pirmās flīžu Ama-NORD kolekcijas. Sākotnēji mana doma nebija Latvijas tirgus – vairāk mērķēju uz Skandināvijas valstīm. Te veikalos flīzes var nopirkt par padsmit eiro kvadrātmetrā, bet manis veidotās maksā no 160 līdz 200 eiro un vairāk. Tas atkarīgs no kompozīcijas, izmēra un izgatavošanas sarežģītības.”

Vērtība – daba

Amanda daudz laika pavada dabā, un tā esot kopš bērnības, kad vasaras viņa pavadījusi Dikļos, viena staigājusi pa mežu un pļavām. „Esmu no lielas ģimenes – man ir sešas māsas. Atceros, ka vienmēr sēdēju uz lieveņa un visām prasīju, vai nāks šodien ar mani uz mežu. Neviena negribēja. Iemācījos uz citiem negaidīt – gāju vienatnē. Prieks redzēt, ka arvien vairāk cilvēku dodas dabā un to novērtē.”

Kļūdas nebaida

Amanda esot bezbailīga un no kļūdām nebaidās, jo, viņasprāt, tas ir veids, kā mācīties: „Man ir lieliska atbalsta komanda – ja jūtos iesprūdusi, varu prasīt padomu. Ja šis bizness neaizies, plinti krūmos nemetīšu, jo man ir vēl vismaz septiņas biznesa idejas. Es nebaidos uzņēmumus aizvērt un atvērt. Taču daudzi to darīt baidās. Labāk mēģinu un izgāžos nekā dzīvoju ar nožēlu, ka nepamēģināju. Es visam saku jā un spiežu pedāli grīdā!”

Par uzņēmējdarbības vidi viņa saka: „Nav sarežģīti, ja ej un dari. Sāku ar saviem līdzekļiem – man bija diezgan labs iekrājuma spilvens, tāpēc varēju izremontēt telpas un iegādāties tehniku. Ļoti svarīgi, lai ir labs grāmatvedis. Rakstīju projektus. Pašvaldības uzņēmējdarbības konkursā dabūju līdzfinansējumu un iegādājos keramikas apdedzināšanas krāsni. Atbalstu guvu arī konkursā Laukiem būt! – iekārtai, kas ražošanu paātrinātu.”

Amanda gribētu dot darbu četriem cilvēkiem: „Vēlētos nodarbināt cilvēkus ar īpašām vajadzībām. Pagājušajā vasarā pabeidzu sociālās uzņēmējdarbības programmu. Tā man ir tuva tēma.”

* 1958. gadā nodibināta ražošanas apvienības Latvijas keramika Padures ķieģeļu un keramikas fabrika, vēlāk ražotne Venta. Tā darbojās līdz 2002. gadam.

Porcelāns un nodarbības grupām

Vecajā ražotnē telpas keramikas darbnīcai un studijai atradusi arī māksliniece Monta Plaude. Viņa te iecerējusi gan radīt savus darbus, gan darboties ar interesentiem grupās. Viņas zīmols ir BoLu Ceramics.

„Līdz galam koncepta vēl nav, taču taisu auskarus un traukus. Gribētu rakstīt projektus un piedāvāt sociālo atbalstu dažādām grupām. Vēlos atrast nišu, kas nav aizņemta.”

M.Plaude beigusi Latvijas Mākslas akadēmiju, un viņai ir maģistra grāds keramikā. Viņa atzīst, ka ilgu laiku no šīs jomas aizvirzījusies prom, jo strādājusi izglītībā. Vēl pērn teikusi, ka ar keramiku nodarboties neatsāks. Taču viss mainījies, un parādījusies iespēja darboties Laidu muižā. „Tas bija atspēriens – biju tur ciemos un sapratu, ka tomēr gribu ko savu. Vecajā ražotnē nonācu nejauši, jo gribēju iegādāties ģipša formas un sazinājos ar īpašnieku. Pēc stāstījuma un telpu apskates sapratu, ka vēlos šeit būt. Pilsēta ir tuvu, un atrast piemērotas telpas Kuldīgā ir ļoti grūti. Tāpēc priecājos par iespēju.”

Montai patīkot tehniski pārbaudījumi: „Arī citus keramiķus interesē, kā otrs to izdarījis. Pārsvarā strādāju ar porcelānu – man tas vienmēr bijis mīļāks. Varu strādāt ar mālu, akmeni, bet tie tomēr daudz robustāki. Porcelāns ir cimperlīgāks un jutīgāks. Katrai lietai, ko taisu, jāpielāgo tehnika, un idejai – arī materiāls. Bet var sākt no otra gala: ir materiāls, un var domāt, ko no tā uztaisīt.”

Strādājot izglītībā, Monta novērojusi, ka bērniem patīk darboties: „Mācīju arī zīmēšanu, gleznošanu, vienu gadu porcelāna dizainu. Bērniem keramika ļoti patīk. Reti bija tādi, kurus tā neaizrāva.”