Varbūt vienīgā reize tik klusā vietā

No Bangladešas galvaspilsētas Dakas ar vairāk nekā 40 miljoniem iedzīvotāju līdz klusajai Kuldīgai Latvijā – šādu ceļu mērojis 30 gadus vecais KAZI MAHDI AMINS. Kopš rudens viņš studē Latvijas Mākslas akadēmijas Erasmus Mundus maģistra programmā Pakalpojumu dizaina stratēģijas un inovācijas (SDSI). Sarunā viņš dalās iespaidos par dzīvi un studijām šeit, par kultūras atšķirībām un savām iecerēm.

Valoda, literatūra, sabiedrība

Dakas universitātē Kazi studējis angļu valodu un literatūru, ieguvis maģistra grādu valodas mācīšanā. „Konsultāciju uzņēmumā esmu strādājis ar plašsaziņas līdzekļiem, lai savas prasmes lietotu attīstības sektorā, – strādāju ar bēgļiem no kaimiņvalsts Mjanmas, kur notiek pilsoņu karš. Esmu darbojies arī ar nabadzības mazināšanas un mikrofinansēšanas iniciatīvām. Pēc tam strādāju Berlīnē bāzētā nevalstiskā organizācijā, kas iestājas par labu pārvaldību un pretkorupcijas principiem. Kad redzēju, cik ļoti neefektīvi var izrādīties sabiedriskie pakalpojumi, sāku mācīties pakalpojumu dizainu un nonācu Kuldīgā.”

Kā ceļš atvedis līdz Latvijai?

Piemērotu studiju programmu Kazi meklējis Erasmus Mundus katalogā, un SDSI ieinteresējusi ar praktisko pieeju un starpnozaru raksturu. „Mani interesē arī cilvēktiesības un bērnu literatūra, bet šī programma vislabāk saskanēja ar manu pieredzi,” viņš skaidro. „Latvija likās interesanta, jo nekad nebiju sevi iedomājies šeit. Programmas aprakstā minēts, ka tajā ir daudz iespēju pakalpojumu dizainu izprast tiešā veidā. Vienmēr esmu uz sevi skatījies kā uz labu problēmu risinātāju, tāpēc nolēmu pieteikties.” Kaut gan Bangladešā Latvijai nav vēstniecības un vīza jānoformē Indijā, Kazi bijis gatavs: „Pieteikties programmai bija grūti, tomēr gāja gludi, jo labi sagatavojos. Tiesa, budžeta grupā netiku. Esmu precējies, tāpēc sievu nācās atstāt mājās. Tas joprojām ir grūti, jo attiecībās ir pamatīga distance. Mani vecāki gan priecājas, jo gribēja, lai es savā karjerā progresēju un maģistra programmā mācos ārpus valsts. Izjūtas ir dažādas, bet visus apstākļus cenšos pieņemt, kādi tie ir.”

Vēlas pakalpojumus uzlabot

„Pakalpojumus izprotu kā sarežģītu savstarpēji saistītu cilvēku sistēmu, kas mēģina sasniegt kopīgu mērķi. Kad cilvēku ir vairāk, tas kļūst sarežģīti – komunikācijā un koordinācijā rodas problēmas. To pārsvarā esmu novērojis sabiedriskās vietās, valsts iestādēs. Cilvēki par šiem pakalpojumiem bieži ir sašutuši, jo tie nav labi izveidoti. Tā kā man ir pieredze darbā ar labas pārvaldības principiem, es vēlētos pakalpojumu dizaina metodes lietot tam, lai pārvaldību un pakalpojumus uzlabotu. Es sevi nākotnē redzu strādājam ar valsts pārvaldi ne kā ierēdnis, bet kā darbinieks domnīcās vai konsultāciju uzņēmumos. Vēlos palīdzēt valsts pakalpojumus padarīt pieejamākus un efektīvākus.”

Jāmācās atšķirības pieņemt

Kuldīgā Kazi dzīvo gandrīz deviņus mēnešus: „Studijas šeit ir ļoti interesantas. Kā ārzemju studenti dažreiz pilsētā rīkojam intervijas un esam saskārušies gan ar labu, gan sliktu pieredzi. Jauni cilvēki parasti ir ieinteresēti runāt, bet dažreiz cilvēki to negrib darīt, zinot, no kurienes mēs esam. Iegūt datus ir sarežģīti, ja nezini vietējo valodu.” Par latviešiem Kazi saka: „99 procenti pieredzes bijuši lieliski. Latvieši nav pārāk atvērti sarunām, bet, ja pats esi draudzīgs, viņi ātri kļūst par labiem draugiem. Manā zemē cilvēki ar otru sarunātos pat tad, ja viņi nebūtu pazīstami.” Dažiem kursabiedriem bijušas arī negatīvas situācijas ar rasisma izpausmēm un diskrimināciju, bet tas bijis ļoti reti. Kursabiedrus no dažādām valstīm Kazi novērtē: „Esmu ievērojis, cik dažāds ir runas stils. Dažkārt liekas, ka kāds izsakās pārāk tieši, bet tāds ir stils viņa kultūrā. Esmu iemācījies šīs atšķirības pieņemt.”

Klusuma oāze

„Kuldīga ir viena no klusākajām un mierīgākajām vietām, kādā jebkad esmu dzīvojis. Dakā ir vairāk nekā 40 miljonu cilvēku, un domāju, ka latviešiem tas varētu būt neiedomājami. Sākumā tas, cik šeit ir klusi, likās pat bailīgi, bet es sev iestāstīju, ka šī, iespējams, būs vienīgā reize dzīvē, kad varu izbaudīt tādu klusumu un mieru. Sāku to novērtēt. Tagad varu staigāt pa ielu, skatīties uz ziedlapiņām un priecāties, cik vieta var būt skaista, ja tajā nav daudz cilvēku. Te ir daudz dabas un citu skaistu vietu.”

Senlaicīgu dzīvokli Liepājas ielā izīrē draudzīgais īpašnieks Roberts: „Viņš ir viens no pozitīvākajiem latviešiem, ko esmu saticis. Lai gan mēdz būt problēmas ar apkuri, Roberts bija tik jauks, ka iedeva elektrisko sildītāju.” Pirmo reizi dzīvē Kazi redzējis sniegu: „Tas bija neaprakstāmi skaisti! Runāju ar latviešiem, bet viņi saka – šī nemaz nebija īsta ziema, jo gaidījuši zemāku temperatūru un cerējuši, ka slidotavā ledus noturēsies ilgāk.”

Kultūras iespaidu ir gana

Brīvajā laikā Kazi spēlē biljardu, dodas uz Ventu, rīko piknikus ar draugiem un ceļo pa Latviju: „Esmu bijis Ventspilī, Liepājā, Saldū, Tukumā un, protams, Rīgā.” Ziemā apmeklējis Ventspils slidotavu, bet grūti esot noturēt līdzsvaru. Ar kursabiedriem mācījies latviešu valodu: „Saņēmu sertifikātu, ka man ir A1 valodas līmenis. Zinu vairākus vārdus un saprotu dažus teikumus.” Kazi apmeklē arī gleznošanas kursus. Kopā ar kursabiedriem rīko filmu un galda spēļu vakarus, svin dažādus pasaules svētkus: „Svinējām ķīniešu un taizemiešu Jauno gadu, indiešu Holi jeb krāsu svētkus, musulmaņu svētkus Eid – dalāmies ar visu mūsu kultūras tradīcijām.”

Aukstā zupa – pārsteidzoši garda

Īpašs kultūršoks esot vakariņu laiks: „Mēs ēdam ap desmitiem vakarā, bet šeit visi vakariņo sešos, septiņos. Ielūgumi parasti ir ļoti agri. Naktsdzīves Kuldīgā faktiski nav, Rīgā varbūt ir. Mana pilsēta Daka gan nekad neguļ – 24 stundas dienā, septiņas dienas nedēļā var doties kur paēst.”

Taču ēdienu Kazi šeit novērtē, īpaši maizi un konditorejas izstrādājumus. Viņš iecienījis kafejnīcas Marmelāde un Pī Cafe. Kuldīgā daudzviet esot lielisks ēdiens: „Izmēģināju dažādas zupas. Aukstā biešu zupa bija pārsteidzoši garda! Šeit arī ir garšīgi augļi un dārzeņi.” Maltītes viņš gatavo arī pats, jo dzimtenes garšu tomēr pietrūkst: „Esmu pieradis pie asa ēdiena ar daudzām garšvielām līdzīgi kā Indijā. Atvedu daudz: puse čemodāna man bija drēbes, otra puse – garšvielas. (Smejas.) Esmu taisījis ēdienu latviešiem un kursabiedriem.

Nesen Ventas rumbā pamanīju lecošās zivis. Mēs ar amerikāņu kursabiedru Spenseru plānojam iegūt licenci un makšķerēt.” Kazi vēlas doties uz Riežupes smilšu alām un gaida arī vasaras saulgriežus Jāņos.

Vēl tālāk uz ziemeļiem

Pēc studijām Kuldīgā viņš dosies uz mācību nākamo posmu Somijā, Lapzemē: „Baidos no nepārtrauktās tumsas, bet arī ļoti gaidu ziemeļblāzmu. Tas būs stāsts, ko paturēt prātā visu mūžu. Esmu jau nopircis siltākas drēbes, bet vēl apmeklēšu Kuldīgas lietoto apģērbu veikalus. Arī tā man ir jauna kultūras iezīme, jo nāku no valsts, kas drēbes ražo, un pie mums tās ir lētas. Šeit redzu, ka lietotu apģērbu pirkšana ir normāla un pat stilīga.”