Sieviete caur mītu prizmu

Līdz 26. aprīlim Rīgā, laikmetīgās mākslas galerijā Asni, apskatāma Kuldīgas mākslinieces Sabīnes Verneres personālizstāde Sievietes monstri. Tajā ir tušas un olas temperas gleznas, keramikas trauki, apstrādātas marmora lauskas, un tās pamatā ir pētījums par sengrieķu mākslu.

„Pētot sievietes sengrieķu mitoloģijā, sapratu, ka tās nav personības, tie ir ierasti tēli: mātes, māsas, sievas, meitas un monstri. Tieši monstros parādās seksualitātes stīga – kaut kas baiss, nekontrolējams un nesaprotams, ko vīrieši varoņi mītos tiecas nonāvēt un kas izpelnās neizpratni un nosodījumu arī mūsdienās,” skaidro autore.

Tā ir diplomdarba izstāde jeb daļa no profesionālās doktorantūras studijām: „Doktorantūru absolvē ar izstādi un teorētisko pētījumu. Esmu gatavojusies vairākus gadus un tēmā ļoti iedziļinājusies – bijusi izpētes braucienos Grieķijā, kur ceļoju pa arheoloģijas muzejiem, bijusi rezidencē Parīzē, dienām ilgi esot Luvrā un iepazīstot sengrieķu mākslas kolekciju.”

Trausla tēma

„Lai pētītu šādu trauslu tēmu, sapratu, ka jāizmanto netieši instrumenti. Domājot, kā sievietes seksualitāte veidojusies vēsturiski, sapratu, ka jāatkāpjas 3000 gadu senā pagātnē, nonākot Senajā Grieķijā. Uz tās kultūras būvēti mūsu rietumu pasaules kanoni. Sapratu, ka pasaules uztveres modeļi veidojas tieši no mītiem. Cilvēks ir vienīgā dzīvā radība, kurai vajag stāstīt stāstu. Jautājums – kas un kā stāsta. Tas, kā mīts tiek izstāstīts, reizēm daudz vairāk pasaka par pašu stāstītāju. Sengrieķu mitoloģijā sievietēs monstros seksualitāte ir tas nekontrolējamais un nesaprotamais, ko vīrieši tiecas nonāvēt. Tā rodas mīti, kuros Persejs Medūzai nocērt galvu. Sapratu, ka sievietes monstri būs stīga, kurai sekošu no Senās Grieķijas līdz mūsdienām.

Tad sākās pētniecība un darbu tapšana. Lai būtu vieglāk to artikulēt, izvēlējos trīs mitoloģiskos tēlus: Medūzu, sirēnas un Pandoru. Katrā apskatu kādu aspektu – skatienu, balsi, vainas apziņu un ķermeni – kontekstā ar seksualitāti.” Māksliniece strādājusi ar senu tehniku – olas temperu uz papīra. Izstādē ir arī marmora atlūzas, ko autore apstrādājusi. „Jaunums vēl ir keramika, kas ir tieša atsauce uz arheoloģiskajiem muzejiem Grieķijā.”

Skats aiz loga iederas

Māksliniece meklējusi, kur ekspozīciju iekārtot: „Nosliecos par labu galerijai Asni, jo tās logos var redzēt Latvijas Nacionālā mākslas muzeja fasādi, kas caur un cauri ir Senās Grieķijas arhitektūras mantojums. Vispirms meklēju telpu ar kolonnām, bet sapratu, ka šādi ir vēl skaistāk, jo atsauces aiz loga zināmā mērā piedalās ekspozīcijā.”

Spēka vieta

Pašlaik S.Vernerei ir svarīgi absolvēt Latvijas Mākslas akadēmijas profesionālo doktorantūru: „Jāķeras kārtīgāk klāt pie mākslinieciskā pētījuma teorētiskās daļas. Vasarā plānota arī diezgan apjomīga personālizstāde Viļņā. Ir darba pilnas rokas, un daudz jau pastrādāts. Kuldīgā esmu mazāk, bet cenšos regulāri aizbraukt. Tā tomēr ir mana spēka vieta – varu pasēdēt pie upes, pastaigāties gar Melno kolku. Tur saelpojos spēku un enerģiju.”