Būt godavīram

Kuldīgas uzņēmēju, SIA IMA autoserviss īpašnieku, kādreizējo autosportistu IMANTU RUKUTU droši vien pazīst visi vecie mūspuses autovadītāji un arī liela daļa no jaunākas paaudzes, jo viņa uzņēmums šajā biznesā ir viens no pirmajiem un joprojām stabils. Viņu pazīst un ciena arī topošie automehāniķi, kas šajā servisā apguvuši praksi. Godināts pašvaldībā, saņēmis Uzņēmēju gada balvu, plūcis laurus konkursā Sakoptākā lauku sēta, ierakstīts Padures pagasta Goda grāmatā, bijis pieteikts Latvijas lepnumam. Tā ir tikai daļa atzinību, bet lielīties sirmais kungs nevēlas. Viņa princips – kārtīgi izdarīt darbu un neko lieku nerunāt.

Vai esat dzimis kuldīdznieks?

Nāku no Liepājas puses – augu Gaviezes ciemā netālu no Grobiņas, mācījos Virgas pamatskolā. Kad pabeidzu Kazdangas lauksaimniecības tehnikumu, ieskatījos Kuldīgas meitenē Vijā. Tā nu sanāk, ka esmu šeit ieprecējies. Bet tas bija dikti sen. Daudz gadu esam nodzīvojuši kopā diezgan veiksmīgi. Šovasar svinēsim zelta kāzas. Mums ir dēls Uģis, meita Dace un četri mazbērni.

Vai ar automašīnām esat saistīts visu mūžu?

Biju lauku puika, un tēvs strādāja kolhozā par traktoristu. Es biju ļoti laimīgs, ja paņēma mani līdzi un atļāva pabraukt ar traktoru. Kazdangā izmācījos par lauksaimniecības automehāniķi. Kad pārnācu uz Kuldīgu, sāku strādāt Lauktehnikā – tolaik tas bija spēcīgs uzņēmums. Aizrāvos ar autosportu. Pirms privātā biznesa šajā vietā Virkas ielā bija Kuldīgas pirmais VAZ autoserviss. Kad Ēdoles ielā uzcēla jaunu, šeit izveidoja autosporta bāzi.

Tā mēs te ar dzelžiem darbojāmies: mašīnas skrūvējām, labojām, krāsojām, paši arī uzbūvējām, lai brauktu rallijā. Valsts neatkarības atjaunošanas pirmsākumos, kad naudas sportam vairs nebija, arī citādi ar iztikšanu bija grūti, sākām šeit remontēt automašīnas. Tad man nostreikoja veselība – es iedzīvojos astmā. Tas notika juku laikos, kad padomju sistēma bija sabrukusi un attīstījās privātais bizness. Sākumā bija kooperatīvs, pēc tam izveidojās SIA Auto. 1998. gadā šim uzņēmumam radās finansiālas grūtības. Kopā ar Modri Valteru un Andri Umbraško atpirkām ēku Virkas ielā un reģistrējām uzņēmumu IMA autoserviss.

Vai nosaukums ir jūsu vārda saīsinājums?

Tā var loģiski padomāt, turklāt es biju tāds kā iniciators. Taču nosaukums veidots no mūsu triju vārdu pirmajiem burtiem: Imants, Modris, Andris. Vēlāk Andris aizgāja un izveidoja savu uzņēmumu, palikām mēs ar Modri. Tagad vadības grožus faktiski esmu atdevis dēlam, bet oficiāli vēl skaitos īpašnieks. Man prieks, ka Uģis piekrita: pirms tam strādāja citā jomā, lai gan mašīnas viņam vienmēr patikušas. Viņš ir braucis uz kursiem, tai skaitā Igaunijā, lai apgūtu visu jauno. Jāiet laikam līdzi, bet man jau sen pensijas gadi.

Tā jau mūsu sabiedrībā bieži notiek, ka dēli pārņem tēvu biznesu.

Pašā sākumā gan turēju roku uz pulsa, kas uzņēmumā notiek. Bet Uģim varu droši uzticēties. Vēl jau autoservisā ik dienu piestaigāju – ko es mājās sēdēšu? Sieva visu mūžu poliklīnikā, Valsts darba ekspertīzes ārstu komisijā pie dokumentiem nostrādāja, tagad ir pelnītā atpūtā. Meita Dace ar vīru Mārtiņu un trim bērniem dzīvo Rīgā. Viņa strādā Bībeles biedrības grāmatvedībā un vada stundas Valdorfskolā. Znots ņemas ar autiņiem – tirgo BMW.

Vai ir kā filmā Limuzīns Jāņu nakts krāsā? „Kolīdz divi vīrieši kopā, tā tūlīt runā par mašīnām.”

(Pasmejas.) Tā jau ir, ka ģimenē mēs, visi vīrieši, ņemamies ar mašīnām, bet cenšamies sievas ar tādām runām nenogurdināt. Ir jau daudz cita interesanta, par ko parunāt, kad satiekamies.

Savulaik guvāt panākumus autorallijā. Kāds tolaik bija šis sporta veids?

Autosports kļuvis profesionālāks – mēs kādreiz darbojāmies kā amatieri. Darbdienās strādājām katrs savu algoto darbu un sportam varējām veltīt tikai brīvo laiku. Vakaros, sestdienās un svētdienās remontējām un buktējām savas mašīnas. Lai arī padomju laikos tehnika bija tāda, kāda bija, un ar rezerves daļām trūcīgi – tikai par blatu varēja dabūt, tomēr Lauktehnikā autosports bija attīstīts. Bija tādi spēcīgi, tolaik republikā pazīstami sportisti kā Gunārs Gutlands ar dēlu Aināru, Māris Kepše, Jānis Zalāns un vēl citi. Es sportoju komandā ar Modri Valteru: viņš bija pilots, es – stūrmanis ar papīriem un kartēm. Ilgus gadus kopā nobraucām rallijos ar kravas auto, piedalījāmies mačos visā Latvijā, vairākas reizes startējām Krievijā, Rjazaņā. Pa abiem uztaisījām paši savu sporta auto GAZ 53 – paņēmām vienu norakstītu mašīnu un no rāmja uzķīlējām jaunu ar rezerves daļām, kas sameklētas pa malu malām. Latvijas čempioni bijām, vairākas reizes vicečempioni. Kad kravinieki sāka iziet no modes, domājām par sacensībām ar vieglajām automašīnām, bet tam vajadzēja finansējumu – tad mašīnu tik vienkārši nevarēja nopirkt. Tā tas sporta azarts man pārgāja. Labi, ka jau tos ilgos kravinieka gadus ģimene piecieta.

Dusmojās vai baiļojās par veselību?

Galvenais, ka sports paņēma visas brīvdienas, jo vajadzēja gan trenēties, gan kārtīgi sagatavot mašīnu. Ir gadījies arī tā, ka ģimenes svinībās nevaru piedalīties, jo jābrauc uz gonkām (ātrumsacīkstēm – red.). Sākumā ģimene neatbalstīja – priecīga jau nu nebija. Kad sāku vest kausus un diplomus, tad sāka saprast. Sieva ar bērniem bieži brauca skatīties, līdzi just. Autorallijs notiek pa ceļiem, un ir jau arī bīstamība, bet avārijas notiek tad, ja sportists kļūdās. Mums ar Modri gāja diezgan labi.

Vai tagad profesionāļu sacensības vērojat televīzijā?

Šad un tad jau paskatos, bet pārāk aizrautīgs neesmu. Ļoti daudz ir mainījies un ne tikai autosportā vien. Arī agrāk sports nebija lēts prieks, bet mašīnas bija vienkāršākas. Ļoti mūs atbalstīja Lauktehnika – priekš smagajiem nevajadzēja pašiem daudz piepirkt. Tagad sponsorus sameklēt grūtāk.

Un kā 30 gados mainījies autoservisu bizness?

Pati būtība jau nav mainījusies. Sākām ar volgām un žiguļiem, vienubrīd veda arī mikroautobusus Latvija. Visādi gājis – sākumā ilgus gadus mēs, īpašnieki, arī paši remontējām. Lai varētu izdzīvot, sākām pirkt autiņus ārzemju izsolēs un tirgot šeit. Amerikā izdevās diezgan lēti nopirkt kraislerus (Chrysler) – te par tiem varēja diezgan labu naudu dabūt. Vēl tagad šur tur šo marku redz braukājam. Savulaik arī žiguļus tirgojām. Automašīnas Lada gāja labi, tām piedāvājām arī garantijas remontu – krievu auto neesam smādējuši. Remontējām Ņivas, ko kādreiz izmantoja tādi uzņēmumi kā Latvenergo un Lattelecom. Tā mēs servisa darbības spektru paplašinājām, jo nevar jau visu laiku tikai skrūvēt un skrūvēt. Kādreiz, kad auto tirgus bija švaks, vecās mašīnas lāpīja bezgalīgi – pēdējo štruntu salipināja, nokrāsoja un uztaisīja kā konfekti. Tagad atdod lūžņos. Jaunie auto nāk ar modernām tehnoloģijām.

Vajadzīgi zinoši un prasmīgi automehāniķi.

Runājot par izglītību, es Kazdangā mācījos lauksaimniecības mehanizāciju – par sējmašīnām, traktoriem un tamlīdzīgi. Tas bija pirms daudziem, daudziem gadiem. Tagad arī lauksaimniecības tehnika ievērojami modernizēta, un ar to man saskares nav. Lauktehnikā pašmācības ceļā papildināju zināšanas par autouzbūvi. To ļoti vajadzēja sportā, jo senāk bija jātiek galā pašiem, ja ceļā kas notika. Pēc tam attiecīgi vajadzēja apgūt vieglos automobiļus. Labs uzņēmējs vari būt tikai tad, ja pārzini profesiju. Protams, vajag arī zināšanas par uzņēmuma vadību, organizāciju, taču galvenais, lai būtu saprotama tā joma. Ar kadriem bijis visādi. Modernās tehnoloģijas ir sarežģītas, īpaši elektronika. Kādreiz automehāniku varēja apgūt praksē vien, bet tagad bez attiecīgas izglītības vairs nevar servisā strādāt.

2018. gadā IMA autoserviss atzīts par Kurzemes labāko mācību prakses uzņēmumu, bet vēlāk saņēmāt pašvaldības Uzņēmēju un amatnieku gada balvu kategorijā Mentors 2019.

Mums bija laba un ilgstoša sadarbība ar Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma tehnikumu – nodrošinājām automehāniķiem prakses vietas. Žēl, ka turpmāk šo jomu tur vairs nemācīšot. Puikas nāca pie mums teoriju apgūt praksē. Jau kopš servisa dibināšanas te strādā Andris Zavickis – ļoti prasmīgs meistars, te viņš arī izauga par profesionāli. Diemžēl pirms gadiem viņš guva smagu traumu un pats fiziski vairs nevar auto remontēt. Tagad viņš ir labs skolotājs un zināšanas nodod jaunajai paaudzei. Tas ir liels gandarījums, ja jaunietis, kurš uzņēmumā iziet praksi, kļūst par labu speciālistu un paliek darbā kā pilntiesīgs automehāniķis. Mūsdienās problēma tā, ka visi grib labi nopelnīt. Bet kā lai maksā cilvēkam, kurš darbu neprot vai arī negrib darīt kārtīgi?

Vai labos automehāniķus nevilina ārvalstis, kur dzīves līmenis augstāks un nopelnīt var vairāk?

Man ir tādi vīri, kas strādā jau gadiem ilgi, un arī par jaunajiem puišiem nevaru sūdzēties. Kāds jau aiziet, un saprotams, ka arī ārzemes vilina. Tomēr pie mums kadru mainība ir pavisam nemanāma. Labākos cenšamies pierunāt turpināt darbu pie mums. Galvenais, lai jauniešiem būtu interese, – bez tās nevar iegūt ne pietiekamas zināšanas, ne prasmes. Svarīgi arī, lai darbinieki būtu uzticami, citādi klienti pie mums nebrauks. Tagad ir rinda.

Kas bija pirmā mašīna, kurai sēdāties pie stūres?

Tas tēva traktors bērnībā laukos (pasmaida). Tad padomju laika mašīnas, bet no ārzemniekiem pirmā marka bija Audi, ko nopirku pēc Volgas. Likās kaut kas tāds īpašs. Jā, ar mašīnu markām var saslimt. Vieniem labāks liekas Audi, citiem – Volvo, un arī man patīk, vēl kādiem vajag tikai BMW. Bet, ja mašīna ir laba, tad var braukt ar jebkuru. Ar tehniku jāsarod, jāsadraudzējas. Tagad man ir Volkswagen Touareg: liela, izturīga, viegli iekāpt, var izbraukt sliktus ceļus.

Kādi jums vaļasprieki ārpus autoservisa un mājām?

Mums ar sievu patīk ceļot. No agrākiem braucieniem izveidojies draugu pulciņš – kādi seši cilvēki. Kopā izdomājam, kur braukt un kādu tūrisma aģentūru piedāvājumu izvēlēties. Parasti visi esam vienisprātis. Man patīk daba, kalni, bet tāpat arī pilsētu arhitektūra, baznīcas.

Agrāk, kad pašvaldība rīkoja konkursus par sakoptāko pagastu, jūsu Imantas Padurē reiz ieguva 1. vietu.

Pirms vairāk nekā 20 gadiem Padurē nopirkām īpašumu ar gandrīz sagruvušu mājiņu pie dīķa. Vispirms pirti uzcēlām, tad dzīvojamo ēku atjaunojām, iekopām apkārtni. Ar dārzeņkopību gan nenodarbojos – tā ir sievas Vijas ziņā. Man vairāk patīk ņemties ar košumaugu apstādījumiem: iestādīt kādu krūmu un, kad vajag, tad apgriezt, izveidot celiņus – tādas lietas. Nu jau mazbērni paaugušies, un pirts būs jāpaplašina. Tas man lielākais prieks, kad viņi pie mums sabrauc. Laukos man ļoti patīk – diez vai tagad spētu dzīvot pilsētas daudzdzīvokļu mājā. Arī Vija augusi laukos, bet viņai no bērnības bija citāda pieredze. Kad apprecējāmies un es ieminējos par lauku māju, viņa ne dzirdēt negribēja ko tādu! Tagad ir gluži pretēji: neko negrib dzirdēt par pilsētu.

Vispār par Imantām stāsts tāds senāks. Kādreiz bieži braucām uz Padures dīķi peldēties – nav jau tālu no Kuldīgas. Reiz sieva ieminējās: ja izdomātu pārcelties uz laukiem, tad gribētu dzīvot šajā vietā. Laikam jau ir kādi augšējie spēki, kas palīdz vēlmes piepildīt. Pēc kāda laika bijušais saimnieks piedāvāja šo īpašumu nopirkt. Tā doma materializējās.

Jums ir daudz draugu. Kādas īpašības cilvēkos jūs saista?

Grūti pateikt, vai draugu man daudz. Esmu pret visiem labvēlīgs, bieži vien arī piekāpīgs. Necenšos savu gribu vai taisnību kādam uzspiest. Varam mierīgi sarunāt. Lielībnieki gan man nepatīk. Ir jau tādi, kas tik daudz runā, ka liekas: „Nu, gan zelta cilvēks!” Bet, ja paskatās uz darbiem, tad nekā tur nav. Manuprāt: ja ko apsola, tas arī jāizdara. Kā saka: vīrs un vārds.

Mani skumdina tas, ka politiķi tagad pārsvarā domā par naudu, bet valsts viņus neinteresē. Atmodas laikā cilvēki bija citādāki. Šķiet, ka šis ir tāds cita veida pārbaudījumu periods. Jaunā paaudze, manuprāt, ir spēcīga – nāks un atkal izmainīs uz labo.

Kā jūs īsumā turpinātu teikumu „Imants Rukuts ir…”?

Tētis – labākais padomdevējs

Uģis Rukuts, dēls:

– Mans tētis un vislabākais padomdevējs. Viņš māca, iedvesmo un man tic. Tētis ir iemācījis, ko nozīmē smags darbs, godīgums un neatlaidība. Viņa pacietība un mīlestība ir vislabākā dāvana, ko esmu saņēmis.

Vienmēr labvēlīgs

Andris Zavickis, ilggadējs IMA autoservisa darbinieks:

– Mans pirmais darbaudzinātājs. Vienmēr atsaucīgs un izpalīdzīgs, labs un godīgs darba devējs. Nepameta mani nelaimē. Tāpat pret visiem citiem viņš ir tikai labvēlīgs, vienmēr smaidīgs. Dusmīgs bijis ļoti retos brīžos, kad kāds to ir pelnījis, jo pamācības nav ņēmis vērā. Pārsvarā ar labestību izskaidro, kas un kā darāms.

Otru nenodos

Dace Cine, Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma tehnikuma kādreizējā ilggadējā direktore:

– Cēlsirdīgs un godprātīgs cilvēks, otru nekad nenodos. Imants nežēlo sevi, lai atbalstītu citus. Ir labs stratēģis ar viedu dzīves skatījumu.

Draugs, ne konkurents

Gunārs Gutlands, autosporta veterāns, bijušais kolēģis:

– Kārtīgs cilvēks, atsaucīgs, apņēmīgs un izdarīgs gan biznesā, gan savulaik autosportā. Var apbrīnot, cik nopietni Imants pieiet visām lietām. Pats vairs sportā nebrauc, bet savējos atbalsta joprojām. Mums vienmēr bijušas ļoti labas attiecības – bijām draugi un kolēģi, nevis konkurenti autosportā vai autoremonta biznesā. Viņa atsaucību var apbrīnot.