Skaļi vai nepieklājīgi kaimiņi, netīras vai piekrautas koplietošanas telpas, smakas, bojāts ēkas inventārs – ar šādām problēmām cilvēki visbiežāk saskaras daudzdzīvokļu mājās un citos kopīpašumos. Mēģinām noskaidrot, kā kuldīdznieki šādos namos sadzīvo un ar kādām problēmām saskaras.

Šoreiz rakstu sērijā Cilvēks un drošība temats, kas bieži skandināts sarunās, bet par ko laikrakstā nav bijis rakstīts: proti, kādas problēmas ir daudzdzīvokļu namu iemītniekiem, kuriem jāsadzīvo ar kaimiņiem.

Cik tas atkarīgs no ēkas apsaimniekošanas un pārvaldības veida?

Gan centīgi un izdarīgi, gan vienaldzīgi

Izvēlējāmies aptaujāt dzīvokļu īpašniekus un īrniekus daudzstāvu namos Rātskunga ielā 2, Piltenes ielā 18 un Mucenieku ielā 30, kur problēmas un viedokļi ir dažādi. Kāds atklāj, ka nesaskaņu un problēmu cēlonis ir kaimiņi, kāds – ka apsaimniekotāju neizdarība.

PAR DARBIEM NEZIŅO

Rātskunga ielā 2 dzīvoklī Kurzemnieku sagaida Gaida un Georgijs Jakovļevi. Viņi šeit ir kopš 2008. gada, kad pašvaldība to uzcēla kā sociālo namu: „Mums dzīvokli piešķīra tāpēc, ka mūsējais Annas ielā nodega. Bija doma, ka iesim atpakaļ. Taču, kad apskatīju, kā tas izremontēts, sapratām, ka neatgriezīsimies: krāsns jau ieplaisājusi, siena ne tā, kā nākas, ūdeni nevarējām ievilkt,” atklāj G.Jakovļeva. „Palikām šeit tikai tāpēc, ka tolaik runāja, ka galā cels vēl vienu ēku, un cerējām tikt pie lielākas platības – būtu vismaz atsevišķa virtuvīte.” Pašlaik viņi mīt studijas tipa dzīvoklī – vienā istabā ar nelielu virtuves daļu. To gadu gaitā paši izremontējuši.

Par nesenām problēmām viņa teic: „Pagājušogad Kuldīgas komunālie pakalpojumi (KKP) taisīja dezinfekciju, jo augšējos stāvos bija ievazātas blaktis. Līdz mūsu dzīvoklim, paldies Dievam, netika. Tās tika noindētas, taču problēma tāda, ka īrnieki sākumā klusēja, tā radot iespēju izplatīties uz blakus dzīvokļiem. Tagad mani neapmierina cita lieta – no šī gada trīskārši pacelta apsaimniekošanas maksa. Iepriekš maksājām 10,50 eiro, tagad atnāca rēķins – 32,66 eiro. Neviens par tādām izmaiņām nebija teicis. Cēlu traci un zvanīju uz KKP. Viņi saka: nācās celt, jo ēkai nav bijis pietiekamu uzkrājumu, tā ir apskatīta, un konstatēts, ka jālabo jumts un fasāde. Teicu, ka jumts iepriekš ir labots, bet, kas tieši, nezinām. Viņi mums neatskaitās.

Šeit skaitos mājas vecākā – kādreiz KKP prasīju atskaites, kur nauda iztērēta, tagad to vairs nedaru. Ēkas galā, kur ir invalīdu nobrauktuve, iebetonēt tikai izdrupušu slieksnīti, lai var normāli izbraukt, maksāja 700 eiro. Koridoros visur manāmas lielas plaisas, ventilācija nestrādā. Kad pagāja termiņš un ēku apskatīja komisija, tā pārbaudīja tikai to, kā strādā ventilācijas šahtas, kas nestrādā, un ar to viss beidzās. Ja kas atgadās dzīvoklī, piemēram, aiziet ciet kanalizācija, par visu jādomā un jāmaksā pašam.”

BEZATBILDĪGI SVINĒTĀJI, BĒRNU VISATĻAUTĪBA

Ar kaimiņiem sadzīvot iemācījušies, taču iznāk arī padiskutēt: „Mums dzīvo arī tādi, kam patīk svinēt nedēļām ilgi, un problēmas rodas visādas. Kādreiz policija te brauca bieži. Viens svinētāju pāris otram sauc policiju… Pirms laika kaimiņi žēlojās, ka dzīvoklis iedots jaunam puisim no bērnunama – tur jaunieši caurām naktīm tusējot. Mani gan tas neskar, jo šai stāvā ir klusi. Kaimiņiem teicu, lai nevis nāk pie manis, bet zvana policijai. No dzīvokļa ārā nevienu neliek, lai gan parādnieku ir daudz. Tas būtu cilvēktiesību pārkāpums. Bet kaut ko lietas labā darīt taču vajag!” Īres līgums tiekot slēgts uz neilgu laiku – kādam ir diviem, kādam pieciem gadiem: „Ilgāks termiņš nav, citam iedod tikai uz gadu un pēc tam skatās. Tādi, kas te dzīvo tik ilgi kā mēs, ir daži.”

Gaidas kundzei arī pašai nācies saukt policiju: „Kad sākām te dzīvot, augšā dzīvoja puisis, kuram ciemos nāca draugi – jaunieši. Vienu vakaru bija pārāk skaļi. Gāju runāt, atveru durvis, un puisis saka: „Mūc, Gaidas tant, ātri istabā!” Jautāju: „Kas nu? Saukšu policiju!” Izsaucu arī. Otrs puisis stāv galīgi dīvains un izģērbies gandrīz pliks! Apģērbu izmētājis pa kāpņu telpu. Alkohola smaku nejutu, bet kaut ko bija lietojis. Ar policiju parunāt nemaz nevarēja, un tā aizveda uz slimnīcu. Citreiz kaimiņš lūdz, lai izsaucu policiju, jo viņam telefons atņemts.

Taču visumā māja ir diezgan draudzīga. Agrāk gan bija labāk – varējām kopā iziet pagalmā, samest naudu, nopirkt grilu, uzcept desiņas. Rīkojām arī talkas. Tagad attieksme mainījusies, un vecāki bērnus neaudzina – katrs uzvedas, kā grib, kontroles nav nekādas. Laukā izbradā un ar riteni izbraukā dobes. Kāpņu telpas mazgāt nav jēgas, jo bērni ar dubļainiem zābakiem tās piesmērē. Kad aizrādu mammām, viņas atbild: „Tie jau tikai bērni.”” Vēl daudzi īrnieki turot suņus un kaķus, kas arī nereti piesmērē koridoru.

NĀK BEZ AICINĀJUMA

Iemītniecei Ivetai Kronbergai pašai sevišķu problēmu neesot: „Dzīvoju kopš 2020. gada. Gājis ir visādi – zinu, ka kādam pret kādu pretenzijas ir bijušas, taču man ar viņiem problēmu nav nekādu. Agrāk bija stingrāks koplietošanas telpu tīrīšanas grafiks, tagad kāds tīra biežāk, kāds netīra. Ballītes augšā kādreiz dzirdu, bet mani tās netraucē. Vienīgais iebildums ir pret to, ka kaimiņi iedomājas: jebkurā brīdī var nākt un atvērt sveša dzīvokļa durvis. Ir tādi, kas piebungā un gaida, kad atvēršu, bet citi nāk iekšā bez aicinājuma. Vienu laiku tāpēc tās slēdzu ciet.”

REGULĀRI APPLŪST PAGRABS

Piltenes ielas 18. namu iemītnieki apsaimnieko paši. Viesturs no 1. stāva stāsta: kašķu neesot, bet darbi uz priekšu rit lēnām vai nenotiek nemaz: „Trepju telpu stāvoklis ir slikts – ienākot jau var redzēt, ka te nekas netiek darīts. Ir cilvēks, kas par to atbild un darbus koordinē: kāda nauda jau tiek krāta, kaut kas tiek darīts.

Vienu reizi bija konflikts par piegružotu pagrabu, bet to iztīrīja. Tāda problēma ir daudzās mājās, jo tagad daudzi pagrabus vairs neizmanto. Pieejams tas ir, bet ir neestētisks, un, kamēr netiks iebetonēta grīda, tas nevienam nav vajadzīgs. Tur ir problēmas ar kanalizāciju, un to apsaimniekotāji zina. Lietus laikā tas bieži applūst, tāpēc nav lietojams. Tā notiek daudzās mājās, arī tur, kur betona grīda ir. Pats tagad remontēju vienu ēku, kur ir tāda problēma. Kuldīgā ir problēma ar ūdens aizvadi. Mums nav tāda grafika, kas paredz koridoru tīrīt un mazgāt. Kad kādam kaimiņam šķiet par netīru, tad iztīra. Vispār ēka ir klusa – kādreiz kāds mūziku skaļāk paklausās, bet ne tik traki, lai būtu jālamājas.” Durvju koda neesot: „Neviens svešs trepju telpā nav nācis.”

PĀRVALDNIEKS ĻOTI IZDARĪGS

Daudzdzīvokļu ēku Mucenieku ielā 30 apsaimnieko kooperatīvs, stāsta iemītniece, kura savu vārdu nevēlējās teikt: „Dzirdēju, ka vadītājs, kurš strādā vairākās darbavietās, to apsaimniekot vairs nevēlas. Mums būs jālemj, kas ēku pārņems: KKP vai kāds cits. Līdz šim man nekādu pretenziju nav: vadītājs cenšas, krājam naudu uzlabošanai – kāpņu telpā ielikti jauni logi, mājas priekša nobruģēta. Esmu ļoti apmierināta.”

Vaicāta, kā uzvedas kaimiņi, viņa teic: „Manās trepēs ballītes nav bijušas – viss klusi un mierīgi. Īpašnieki ir mainījušies, bet gandrīz visi bijuši pieklājīgi. Agrāk augšējā stāvā bija problēmas ar smēķētājiem, tagad vairs neesmu manījusi.” Pirms trim četriem gadiem tika ieviests durvju kods, jo tas rada lielāku drošību.

VIEDOKĻI

Telpas aizkrauj un piegružo, citi dzer vai smēķē

Par ko biežāk saņemat sūdzības no kopīpašumiem? Kā tās novēršat?

Ineta Meiere, Kuldīgas novada pašvaldības policijas priekšnieka vietniece:

– Izsaukumi ir dažādi. Visbiežāk ir par cilvēkiem, kuri reibumā guļ kāpņu telpā. Bijuši zvani par sadzīviskām problēmām, kad koplietošanas telpā kāds nav pareizi ko nolicis. Tā sauktajās jaunajās mājās šajās telpās bieži ir velosipēdi, vai arī paši iedzīvotāji tur sēž, lieto alkoholu vai smēķē un citiem ir pretenzijas. Ir izsaukumi par kaimiņu miera traucēšanu.

Vecpilsētā koplietošanas ēkās biežāk saņemam pretenzijas par pagrabiem, bēniņiem un citām aizkrautām koplietošanas telpām, kur atrodas mēbeles, riteņi, bērnu ratiņi un citas lietas, kam dzīvoklī vietu nevar atrast. Citreiz ir domāts tās pārvietot, bet nav nogādātas un ir tur palikušas. Norādām, ka tas ir ugunsnedroši un telpas jāatbrīvo. Citi uz aizrādījumu nereaģē, un tad ziņojam ugunsdzēsējiem. Parasti gan cilvēki ir saprotoši un mantas savāc. Kādreiz iepriekšējais īpašnieks ar kaimiņiem sarunājis, ka mantas koplietošanas telpās var turēt, bet, kad vietā nāk jaunais, viņu šī aizkrautā telpa neapmierina. Reizēm sūdzas, ka kāpņu telpas ir piegružotas un netiek tīrītas. Tad sakām, ka šādas problēmas pašvaldības policija nerisina: jāvēršas pie apsaimniekotāja un jāuzrunā tie, kas piegružo vai piekrāmē. Sūdzības par apsaimniekošanu esam saņēmuši, bet tās nav mūsu kompetencē. Ja kas neapmierina, sakām, ka jādara pašiem: vai nu kopā jālemj par apsaimniekotāja maiņu, vai jārisina civiltiesiskā kārtā. Ja bijusi mantas izšķērdēšana, jāvēršas Valsts policijā.

Kuldīgā mums ir viena sāpīga adrese, kur tagad mantinieki mainījušies, bet iepriekš iesniegumus rakstīja visas puses, un mēs ieguvām jaunu pieredzi, bet daudz problēmu jārisina pašiem tiesas ceļā. Tās bija dažādas: ne tā uzlikta televīzijas antena, ne tā sakrauta malka, nolikta automašīna, sūdzējās par aizkrautām telpām un kaimiņiem. Strīdējās ilgi. Vienā ēkā Mucenieku ielā bija problēmas ar vienu kaimiņu, kurš kāpņu telpā darīja visādas nesmukas lietas. Bet pēdējā laikā izsaukumu par nesaskaņām kopīpašumos bijis maz.

Nav stāvvietu, vētras laikā ieplūst ūdens

Arnis Štāls, kooperatīva Lapegle valdes priekšsēdis; apsaimnieko ēkas Lapegļu ielā 2 un 4, Gaismas ielā 6 un 9, Piltenes ielā 30:

– Esmu saņēmis dažādus zvanus par sadzīviskām nesaskaņām, taču lieku ar tām tikt galā pašiem. Apsaimniekotājs jau nav psihologs un kaimiņu nesaskaņas nerisina. Sadzīvot jāmācās, vispirms jau skolā un ģimenē ar vecākiem. Dažiem ir priekšstats, ka, nopērkot dzīvokli kopīpašumā, viņi paņēmuši viesnīcas numuriņu un ka īpašnieks ir apsaimniekotājs, nevis viņi. Apsaimniekotājs risina tehniskas problēmas. Jauno māju kvartālā problēma tā, ka nav automašīnu stāvvietu, – daudzi sūdzas. Tad arī rodas skandāli. Es to nekādi atrisināt nevaru, jo tā ir pašvaldības zeme. Saprotu, ka dome sākusi par autostāvvietām domāt. Šogad strādāsim pie ēku tehniskās uzturēšanas. Pagājušogad vienai nomainījām logus koplietošanas telpā, vienai bija kāpņu remonts. Tehniskā apsekošana ir katru gadu: ja konstatējam neatliekamus bojājumus, tos novēršam primāri, tad uzklausām iedzīvotāju priekšlikumus un, kad ir problēmas un vajadzīga nauda, saucam kopsapulces. Grafika tām nav. Tās var sasaukt gan īpašnieks, gan pārvaldnieks. Ja ir, par ko runāt, ejam un runājam. Bieži ir problēmas vētras laikā: nevaram atrast to defekta vietu, pa kuru ieplūst ūdens. Apskatām un darām visu, lai tas nenotiktu, bet pēc laika, kad laikapstākļi atkal sliktāki, tas atkārtojas. Tāda problēma ir arī KKP mājās.

Regulāri jāsazinās, bet jāatbild arī pašiem

Andris Brikmanis, SIA Aizputes nami ēku un teritorijas pārzinis:

– Lai starp nama īpašniekiem un apsaimniekotājiem būtu saticība, nenotiktu pārpratumi un nesaskaņas, jābūt nemitīgai komunikācijai. Ja iedzīvotājiem jautājumu nav, tas nozīmē, ka viņi visu zina un saprot. Pārvaldnieks nevar visiem izskriet līdzi, informēt katru, tāpēc svarīgu informāciju par jauninājumiem izliekam uz ziņojumu dēlīšiem un nosūtām īpašniekiem e-pastā. Taču daudzi, sevišķi vecāki cilvēki, e-pastā neskatās, tāpēc ļoti labi, ja katrā daudzdzīvokļu ēkā ir viens cilvēks, kas ar kaimiņiem sazinās un saprotas labāk. Tad jaunu informāciju par darbiem varam nodot arī viņam. Mēs Aizputē mēģinām piekopt šādu sistēmu, taču viegli neiet: jo vairāk kaimiņu, jo lielāks nesaskaņu risks. Katram personība ir citādāka, un konflikti var rasties. Pēdējā laikā grūtības sagādā tieši informācijas nodošana. Pilnīgi katram visu izstāstīt nevar, tādēļ pēc laika saņemam pārmetumus: „Mēs neko nezinājām.” Daudzi uzskata, ka vienmēr pie visa vainojams pārvaldnieks, taču arī dzīvokļu īpašniekiem ir savi pienākumi un atbildība par māju, kurā viņi dzīvo.

AKTUĀLAIS JAUTĀJUMS

Kā sadzīvojat ar kaimiņiem? Vai kopīpašumos bijušas nesaskaņas?

Lilita, kuldīdzniece:

– Mēs dzīvokli īrējam, un bez mums mājā vēl ir seši vai septiņi dzīvokļi. Sadzīvojam labi – problēmu ne šeit, ne agrāk ārzemēs, paldies Dievam, nav bijis. Ar arī apsaimniekotāju satiekam labi. Ar kašķīgiem cilvēkiem sarunās neielaižos: ja jūtu, ka viņi ir nepatīkami, tad izvairos. Neesmu dzirdējusi, ka kādam draugam Kuldīgā tādas problēmas būtu. Bezpajumtnieki mūsu ēkā iekļūt nevar, jo durvis slēdzam ciet, un atkritumu konteineri ir dziļi sētā, sveši nevar ienākt un ko izmest. Naktīs kaimiņi netrokšņo, un, ja arī ballītes rīkotu mājas otrā pusē, es nedzirdētu.

Sintija Hartmane, mācās par konditori:

– Kādreiz dzīvojām daudzdzīvokļu ēkā, tagad privātmājā. Lielas problēmas nav bijušas. Agrāk mācējām satikt ar dažāda vecuma cilvēkiem. Tā kā mums ir bērni, vecāki cilvēki bija sūdzējušies, ka bērni trokšņo: domāja, ka velkam kurpes no akmens un ļaujam pa dzīvokli skriet. Taču bērni ir aktīvi. Ko tur padarīt? Situāciju pārrunājām, un viss bija kārtībā. Ir gadījušās mazas nesaskaņas par atkritumiem – vecākiem cilvēkiem šķiet, ka viņi tos izmet mazāk, bet mēs, jaunie, vairāk. Un dzirdēts jautājums: „Par ko es maksāju?” Taču viss vienmēr atrisināts. Ar apsaimniekotāju problēmu nav: ja jautājums rodas, piezvanu Kuldīgas komunālajiem pakalpojumiem, un tur vienmēr atbild un palīdz.

Jana Groša, kuldīdzniece:

– Mums kaimiņi ir ļoti labi, visu varam sarunāt, koridoru mazgājam saticīgi. (Smejas.) Kaimiņus pazīstu: speciāli iepazīties gājusi neesmu, bet parunājam, kad satiekamies pie mājas. Īrējam dzīvokli privātmājā Ziedu ielā. Arī ar izīrētājiem ir vislabākās attiecības. Nevienam citam blakus arī, šķiet, nesaskaņu nav. Vakaros neviens netrokšņo. Neesmu dzirdējusi, ka citiem Kuldīgā tādas problēmas būtu.

Anna, kuldīdzniece:

– Mūsu mājā ir klusu un mierīgi, kašķi nav bijuši. Dzīvoju trešajā stāvā, kaimiņi labi. Visus gan nepazīstu un nemaz nemanu, kad kāds jauns ievācas. Ar apsaimniekotāju viss kārtībā: sapulces rīko, par visu ziņo. Domāju, ka pazīstamajiem manā rajonā problēmu nav. Māja ir siltināta, dzīvojam labi – nav, par ko strīdēties.

Ilmārs Romanovskis no Ventspils:

– Dzīvoju privātmājā, un ar kaimiņiem satiekam normāli. Manā rajonā visi ir saticīgi. Neesmu dzirdējis, ka pilsētā kādā ēkā būtu problēmas, bet neesmu arī interesējies. Agrāk daudzdzīvokļu ēkā Rīgā gan bija problēmas – bezpajumtnieki bieži mēģināja iekļūt, lauza durvis un atslēgas, taču, kad durvis atstājām vaļā, problēmas beidzās. Agrāk līdzīga problēma laikam bija Ventspilī, taču tagad neesmu dzirdējis.

Agris Nauzers, kuldīdznieks:

– Četras ģimenes dzīvojam mājā Liepājas ielā. Satiekam normāli – kašķu nav. Par blakus mājām nezinu. Par citiem Kuldīgā kopīpašumā neinteresējos. Savu māju apsaimniekojam paši un ar visu tiekam galā. Sveši cilvēki nenāk. Cauri sētai gan staigā uz Smilšu ielu, bet tas netraucē. Svētkos nav bijis tā, ka kāds nāktu sētā tusēt, jo tad cilvēki vairāk staigā pa ielām.

#SIF_MAF2024

#cilvēksundrošība

#kurzemnieks