Kā brīnumsvecīte es izdzisīšu
Kad pieskāries būs likteņpirksts,
Bet ļoti gribas, lai aiz manis paliek
Kaut viena tumsai neatdota dzirksts.
Lai paliek ābele, ko iestādīju,
Un vārds, ko kādam teicu mierinot,
Lai godīgs darbs bez skaļuma ir vainags
Pie zemes vārtiem, ko man līdzi dot!
( K.Apškrūma)
Izsakām dziļu līdzjūtību Stellai Pavlovičai dzīvesbiedru pavadot mūžībā.
Snēpeles ansamblis “Mozaīka”