Lai viens otru saprastu

„Ārkārtīgi nozīmīgi valstī ir deinstitucionalizācijas pakalpojumi, kas atbalsta bērnus ar invaliditāti un pieaugušos ar garīga rakstura traucējumiem. Plašās informācijas dēļ stereotipi un aizspriedumi pret atšķirīgām iedzīvotāju grupām arvien mazinās,” saka Kuldīgas novada sociālā dienesta direktore Sarmīte Segliņa. „Ir ļoti jūtams, ka tas ne vien sniedz atbalstu, bet vienlaikus arī pievērš uzmanību tam, cik dažāda ir mūsu sabiedrība.”

Šoreiz rakstu ciklā Cilvēks un drošība par to, kas jau paveikts un kas ir tie uzdevumi valstī, pašvaldībās, sabiedrībā, lai mazinātu plaisu starp dažādām ļaužu grupām.

Kuldīgā izveidots sociālo pakalpojumu centrs Tilts, kurā darbojas 23 bērni ar funkcionāliem traucējumiem, 40 pieaugušo apmeklē dienas aprūpes centru, 15 cilvēku darbojas specializētās darbnīcās. Nīkrāces pagasta Dzeldā dienas aprūpes centru apmeklē deviņi cilvēki, bet darbnīcas – 11. Kuldīgā un Dzeldā izveidotas grupu mājas, kurās atbalstu saņem attiecīgi 11 un 15 cilvēku.

„Ik gadu pašvaldība finansiāli atbalsta nevalstiskās organizācijas, lai dažādotu mazaizsargāto iedzīvotāju aktivitātes un iesaistītu savu problēmu risināšanā. Tas palīdz piedalīties kopienas dzīvē. Tomēr joprojām vērojama plaisa starp iedzīvotāju grupām, piemēram, starp dažādu tautību cilvēkiem, minoritātēm, jauniešiem un senioriem, cilvēkiem ar invaliditāti un plašāku sabiedrību. Daļa joprojām jūtas atstumta ekonomisko vai sociālo apstākļu, piemēram, ilgstoša bezdarba, dēļ vai tāpēc, ka pakalpojumiem nevar piekļūt,” secina S.Segliņa.

Iejūtība veidojas saskarsmē

„Mums ļoti daudz jādomā par iekļaujošu sabiedrību, jo esam tā struktūrvienība, uz kuru katru dienu nāk cilvēki ar dažādām īpašām vajadzībām – gan pieaugušie ar garīgiem traucējumiem, gan bērni, un visiem nav viegli sabiedrībā iekļauties,” skaidro Kuldīgas sociālo pakalpojumu centra Tilts vadītāja Līga Kuršinska.

Šajā jomā un pedagoģijā viņa kopā nostrādājusi 20 gadus – pirms tam darījusi sociālo darbu, bijusi arī skolotāja Viduskurzemes pamatskolā-attīstības centrā. Kuldīgas centrā Tilts pamatdarbā ir dežurants, apkopēja, divi aprūpētāji un divi sociālie rehabilitētāji, pārējie vada nodarbības.

LAI NEPALIEK TIKAI STĀSTS

Vadītāja turpina: „Cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem tomēr ir atšķirīgi, un arī pieredze ir dažāda. Jādomā, kā viņus iekļaut sabiedrībā, – varbūt vairāk informēt, kaut nav jau tā, ka informācijas nebūtu, jo ir bijušas daudzas akcijas, stāsti televīzijā, radio. Man šķiet: kamēr neiznāk ikdienā ar šiem cilvēkiem satikties, tikmēr tie būs tikai stāsti medijos. Pieņemu, ka tiem, kuriem šādas saskarsmes nav, brīdī, kad viņi sastop cilvēkus ar funkcionāliem traucējumiem, varbūt ir neērti. Neteikšu, ka tās būtu bailes, bet ir distance.”

Nesen Karjeras nedēļā, ko organizēja Kuldīgas novada bērnu un jauniešu centrs, piedalījies arī dienas centrs: „Runājām ar skolēniem. Viņi atzina, ka par cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem maz zina, tāpēc ir bail, jo nezina, kā izturēties, ko runāt. Mēs varam būt saprotoši, iejūtīgi un zinoši tad, kad mums ir tieša saskarsme. Tas ir arī stāsts par līdzjūtību.”

CILVĒKI KĻUVUŠI ATVĒRTĀKI

Vai gadu griezumā uzlabojumi tomēr jūtami? „Strādājot šeit, izskatās pozitīvi. Uzrunāju gan skolas, gan jaunākus un vecākus cilvēkus un stāstu par dienas centru. Īpaši jaunieši ir atsaucīgi – solās nākt ciemos, grib šeit rīkot diskusijas, darbnīcas. Mēs ejam uz visiem pasākumiem, kādi pilsētā ir, arī uz izstādēm, muzeju. Jo vairāk viņi būs sabiedrībā, jo vieglāk šos cilvēkus pieņemt. Sabiedrība ir diezgan atvērta.”

Vadītāja atminas, ka laikā, kad tika radīti deinstitucionalizācijas pakalpojumi, bija dzirdētas bažas, kā cilvēki ar garīgiem traucējumiem dzīvos, piemēram, grupu mājā: „Tajā brīdī sapratu, ka informācijas par tiem, kuri dzīvos grupu mājā un apmeklēs dienas centru, ir maz, jo līdz tam viņi dzīvoja noslēgtā vidē.”

APGŪST SADZĪVES PRASMES

Tūlīt apritēs pirmais gads, kopš Kuldīgā atvērta grupu māja un sociālo pakalpojumu centrs Tilts, ko apmeklē pieaugušie ar garīgiem traucējumiem, darbnīcās apgūst ēdiena gatavošanu un šūšanu, dienas centrā piedalās mūzikas, datoru un sociālo prasmju, fiziskajās u.c. nodarbībās. „Iedzīvotāju iniciatīvu konkursā Darīsim paši saņēmām finansējumu un pagalmā izveidojām labsajūtas dārzu: audzējam dārzeņus, garšaugus, paši ravējam, pļaujam. Centra dalībnieki apgūst dažādas ikdienas prasmes. Mums ir dienas aprūpes centrs arī bērniem ar funkcionāliem traucējumiem, un tas piedāvā īslaicīgu bērnu pieskatīšanu līdz četrām stundām. Papildus ir grupu un individuālās nodarbības.”

Lielāks pieprasījums ir pieaugušajiem, un pašlaik nāk 40 cilvēku, bērnu ir mazāk, jo pārsvarā tie mācās Viduskurzemes pamatskolā-attīstības centrā, kur nodarbību piedāvājums ir plašs, un šeit viņi tās vairāk apmeklē brīvlaikā.

„Mēģinām katrā ieraudzīt viņa talantus, īpašās spējas. Ir puisis, kurš spēlē klavieres, arī improvizē. Cits ļoti labi izšuj un šuj, vēl kādam padodas datorlietas, un viņš vada domubiedru grupu, kopā veido prezentācijas. Dienas centra dalībnieki ir daudz vairāk atvērušies, iesaistījušies nodarbībās. Viens puisis filmēja materiālu filmiņai – tā jau ir gatava un tiks rādīta gada jubilejā 10. janvārī. Kad ejam pastaigāties, dodam viņiem telefonus, aicinām fotografēt. Tapušas skaistas fotogrāfijas, un ir plāns veidot izstādi. Esmu runājusi ar mācību centrs Buts, ka mūsu centra dalībniekiem varētu organizēt kursus. Viens septembrī Sociālās integrācijas valsts aģentūrā Jūrmalā sāka mācīties par šuvēja palīgu.

Runājot par problēmām, vienmēr būtisks ir finansējums. Nevienā pašvaldībā tas nav vienkāršs jautājums. Vienmēr gribas izdarīt vairāk, bet kopumā varam būt ļoti apmierināti. Vienīgi bažas ir par tiem, kuri dzīvo pagastos. Aktuāls ir transports, jo daudzi paši nevar atbraukt. Ja vecāki vai tuvinieki nevar atvest, tad cilvēks paliek mājās.”

Dzirdēt palīdz tehnoloģijas

„Pret cilvēkiem ar dzirdes problēmām sabiedrība kļuvusi atvērtāka, un stereotipi ir mazinājušies. Tomēr nevar teikt, ka to nav vispār, aizspriedumi joprojām ir, un šo invaliditāti cilvēki saista ar garīgo veselību,” secina zīmju valodas tulce Žanete Škapare.

„Ja runājam par darba iespējām, atsaucīgāka ir jaunā paaudze, savukārt vecākas paaudzes uzņēmēji darbā neņem, aizbildinoties, kā tad komunicēs. Ar mācību iestādēm ir vieglāk, jo valsts nodrošinājusi tulku. Agrāk cilvēki salasījās grupiņā un varēja mācīties ko vienu. Tagad var izvēlēties pēc savām interesēm, un katram tiek tulks.

Joprojām ir tādas lietas, kas cilvēkiem ar dzirdes invaliditāti ir ierobežotas, piemēram, pasākumi. Visur surdotulks nav nodrošināts. Nupat Latvijas svētkos bija domes priekšsēdētājas uzruna, bet cilvēki nezināja, ko runā. Būtu fantastiski, ja būtu lielais ekrāns ar titriem.

Ir problēmas arī ar bankām. Dzirdīgs cilvēks var visu nokārtot pa telefonu, bet dzirdes invalīds to nevar – jāmēro 50 kilometru līdz tuvākajai filiālei.

Ikdienas saziņā palīdz modernās tehnoloģijas, jo nedzirdīgie var sazināties rakstiski.”

Teiktajā ieklausās

„Tagad ir krietni labāk,” saka Kuldīgas invalīdu biedrības Tu vari vadītājs Igors Serdjukovs. „Izveidojusies laba sadarbība ar pašvaldību, un bez mūsu akcepta tā neko jaunu neceļ vai neatjauno.”

Organizācijā ir 25 biedri. „Mums pārsvarā ir cilvēki ratiņkrēslā, un mums galvenā ir vides pieejamība,” skaidro I.Serdjukovs. „Es esmu vecpilsētas vides komisijā – darām visu lietas labā. No biedriem pēdējā laikā esmu dzirdējis pozitīvas atsauksmes. Arī nodarbinātībā situācija uzlabojusies. Trīs biedri strādā. Svarīga ir pieejama vide un pielāgota darbavieta, bet ne visi darba devēji ir gatavi tajā ieguldīt naudu.”

Mērķis – iemācīt dzīvot patstāvīgi

„Ir redzama visai liela atšķirība,” tā par pirmo gadu grupu mājā L.Paegles ielā Kuldīgā saka Kurzemes un Zemgales reģionālo sociālo pakalpojumu vadītāja Lolita Grīnvalde. „Sākumā cilvēki jutās nobijušies, daudz kas bija nezināms un svešs, bet tagad kļuvuši atvērtāki, sabiedriskāki.”

Grupu mājas vadītāja aptuveni mēnesi ir Santa Vētra, bet biedrībā Latvijas Samariešu apvienība viņa strādā septiņus gadus. Vadītājas pakļautībā strādā četras aprūpētājas, kurām ir maiņu darbs, un sociālais darbinieks. Pašlaik ir 11 iemītnieku: četras sievietes un septiņi vīrieši.

S.Vētra stāsta: „Kopumā ir 12 vietu. No mājas atvēršanas brīža te dzīvoja desmit iemītnieku, bet kopš oktobra pievienojās vēl viens vīrietis. Četri pārcēlušies no institūcijām. Trīs cilvēkiem ir aprūpes atbalsts – tas nozīmē, ka viņiem pašiem ikdienas lietas saprast ir grūtāk. Ir atšķirība, vai pirms tam cilvēks dzīvojis mājās vai aprūpes iestādē. Mājas cilvēkam ikdienas ritms ir saprotams, bet tiem, kuri nāk no institūcijām, šīs prasmes jāapgūst no jauna.”

Iemītnieki esot iedzīvojušies labi: „Viņi saprot, ka šīs ir viņu mājas, ka pašiem jāgatavo ēst, jāuzkopj, jāiepērkas. Mēs mācām ēdienu gatavot. Vienam precētam pārim, ierodoties šeit, bija grūti pat olu izvārīt, bet nu jau viņi vāra zupas. Trīs vīrieši, kuriem ir atbalsts, saprot, kas jādara, bet tas sagādā grūtības. Ir jāatgādina, kā darīt pareizi, piemēram, ka tad, kad beigušies produkti, jāiet uz veikalu, ka jāmaina gultas veļa un apģērbs, jāatgādina, kā rīkoties ar virtuves tehniku un veļas automātu. Uz veikalu un pastaigās viņi iziet tikai aprūpētājas pavadībā.”

S.Vētra norāda, ka mērķis ir iemācīt dzīvot patstāvīgi: „Tas nevar notikt īsā laikā, jo prasmju apgūšana jāsāk no pašiem pamatiem, neskatoties uz vecumu. Jaunākajam ir 30 gadu, vecākajam – 71. Mēs to darām lēnām, soli pa solim. Pamazām viņiem rodas sapratne, kā jādara pareizi. Esam izveidojuši grafiku, piemēram, kuram jāuzkopj virtuve vai jāpaveic citi darbi.”

Vai kāds reiz varētu sākt dzīvot patstāvīgi? S.Vētra atbild: „Viens puisis mācās Jūrmalā. Manuprāt, viņš varētu. Pārējie vēl ne – tiem visu laiku nepieciešams atbalsts, lai būtu drošība. Šeit viņi jūtas labi, ir priecīgi. Šīs ir viņu mājas.”

Lai katra diena nav rutīna

„Gada laikā, kopš grupu māja darbojas, esam iesaistījušies kopienas dzīvē, piedalījušies pasākumos, un, manuprāt, viss noticis veiksmīgi,” saka Nīkrāces pagasta Dzeldas grupu mājas vadītāja Aldute Selderiņa.

Te strādā četri aprūpētāji un sociālais rehabilitētājs, trīs darbinieki ir dienas centrā un darbnīcās.

„Iemītnieki apguvuši ikdienas prasmes. Mums ir, ko salīdzināt. Šodien par to varam runāt ar lepnumu, jo sākumā prasmes bija minimālas, citiem nebija vispār. Ir tādi, kuri patstāvīgi var paveikt daudzas lietas, citiem atbalstošais plecs ir vajadzīgs. Tas atkarīgs no katra slimības gaitas, atmiņas noturības. Tie, kuriem tā ir labāka, par sevi rūpējas paši, iepērkas. Ar tiem, kuri lasīt, rakstīt un rēķināt neprot, notiek kopīga naudas plānošana un iepirkšanās.”

A.Selderiņa novērojusi, ka tie nīkrācnieki, kuriem ar grupu mājas iemītniekiem ir kas kopīgs, esot pieņemoši un sakot: „Viņi ir tādi paši kā mēs.” Bet vērotāji no malas vēl nav atvērti. „Arī iespēja strādāt netiek dota, jo nav pārliecības un uzticības. Bet no tiem, kuri dzīvo šeit, neviens arī nebūtu gatavs strādāt astoņu stundu darbdienu. Tomēr viņiem svarīgi, lai visas dienas nav vienādas, lai nav rutīnas.”

VIEDOKĻI

Pieņemt citādo kā sabiedrības daļu

Inese Astaševska, Kuldīgas novada domes priekšsēde:

– Ceļā uz iekļaujošu sabiedrību daudz palīdzējuši deinstitucionalizācijas projekti – grupu mājas Nīkrāces pagasta Dzeldā un Kuldīgā, sociālo pakalpojumu centrs Tilts bērniem un pieaugušajiem ar īpašām vajadzībām. Redzu, ka esam izdarījuši ļoti pareizi, sociālo pakalpojumu centru un grupu māju Kuldīgā izveidojot pašā centrā. Tā ir iespēja pārējai sabiedrībai izprast, ka šajos dzīvokļos dzīve rit tieši tāpat kā blakus daudzstāvu mājā, un citādo pieņemt kā sabiedrības daļu. Savukārt cilvēki ar īpašām vajadzībām var iesaistīties pasākumos: lāpu gājienā Lāčplēša dienā, Latvijas svētku koncertā, tirdziņos utt.

Esmu pārliecināta, ka šie pakalpojumi būtiski maina mazaizsargāto cilvēku dzīvi un arī sociālajam dienestam ļauj attīstīties, meklēt jaunus, mūsdienām atbilstošus risinājumus, reizē veidojot iekļaujošu sabiedrību un mazinot aizspriedumus.

Divi invaliditātes politikas virzieni

Aiga Lukašenoka, Labklājības ministrijas sociālo pakalpojumu un invaliditātes politikas departamenta direktora vietniece:

– Lielākajai daļai cilvēku invaliditātes pamatā ir vispārēja saslimšana. No specifiskajiem funkcionālajiem traucējumiem, kā redzes, dzirdes, kustību vai garīga rakstura, pilngadīgajiem visbiežāk ir kustību un garīgi traucējumi, savukārt bērniem – garīgi.

Turpmākā invaliditātes politika iedalāma divos virzienos: 1) invaliditātes noteikšanas sistēmiskā pilnveide, kurā uzsvars likts uz funkciju novērtējumu; 2) tādi atbalsta pasākumi – gan finansiāli, gan pakalpojumu veidā –, kas sniedz papildu atbalstu un sekmē iekļaušanos sabiedrībā dažādās jomās jebkurā vecumā.

Vēl viens uzdevums ir mazināt sabiedrībā valdošos stereotipus un veicināt sarunas par invaliditāti, mazinot un pat novēršot nodalījumu viņi un mēs.

Attieksme kļuvusi pieņemošāka

Juris Jansons, Latvijas tiesībsargs:

– Sabiedrības izpratne par cilvēku ar invaliditāti vajadzībām ir uzlabojusies – to apstiprina divi šīgada pētījumi Tiesībsarga biroja uzdevumā. Taču iezīmējas satraucoša tendence – cilvēkiem ar invaliditāti ievērojami mazinājusies vēlme par savu tiesību ievērošanu cīnīties. Tomēr, salīdzinot ar iepriekšējo gadu aptaujām, šogad Latvijas iedzīvotāji biežāk atzīst, ka visām grupām vajadzētu sabiedrības dzīvē piedalīties pilnā mērā. Pozitīvi vērtējams tas, ka nevalstiskā sektora un valsts sadarbībā sabiedrība kļuvusi iekļaujošāka, tomēr pie sasniegtā nedrīkst apstāties.

AKTUĀLAIS JAUTĀJUMS

Vai mūsu sabiedrība ir iekļaujoša? Vai valsts dara pietiekami, lai cilvēkiem ar īpašām vajadzībām dzīvi uzlabotu?

Maira Brūdere, kuldīdzniece:

– Manuprāt, valsts palīdz diezgan. Pati esmu invalīde, un nevaru sūdzēties – ārsti ir ļoti atsaucīgi. Uzskatu, ka tiem, kuriem ir invaliditāte, bet kuri spēj, vajadzētu tomēr strādāt. Pati zinu tādus cilvēkus, kuri strādāt varētu, bet izvēlas to nedarīt un dzīvo no pabalsta vien.

Rūta Pūre, kuldīdzniece:

– Salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm palīdzības varētu būt vairāk. Pazīstu vienu ģimeni, kurā bērnam ir invaliditāte, un, klausoties tās pieredzi, saprotu, ka valsts palīdzība ir diezgan nosacīta. Nezinu, vai viņi iesaistās kādās kopienās. Neesmu dzirdējusi, ka Kuldīgā tādas biedrības būtu. Mēs pēdējos gados iesaistāmies akcijā Eņģeļu pasts senioriem un taisām paciņas, pagājušogad vedām uz Skrundas aprūpes centru.

Aivars Ērglis no Vārmes:

– Zinu, ka viena invalīdu biedrība ir tepat Kuldīgā. Savulaik invaliditāte bija manai mammai, mēs viņai visus papīrus sakārtojām laikus, un nekādas problēmas nebija. Pats šādus cilvēkus atbalstu, ziedojot naudu Ziemassvētku akcijās.

Ineta Ļaudama no Ventspils:

– Domāju, ka ne īpaši – Latvijā cilvēki par viņiem nedomā. Esmu padzīvojusi Norvēģijā, un tur palīdz ne tikai valsts, bet visa sabiedrība, bet Latvijā visi ierāvušies sevī, savās problēmās, un šeit cilvēki ir daudz vēsāki. Ventspilī invalīdiem palīdz Sarkanais Krusts un Latvijas Samariešu apvienība, taču cilvēki ir diezgan nepieņemoši. Citi pat noskatās šķībi, un notiek tāda kā cilvēku šķirošana.

Emīlija Eglīte un Ance Lagzdiņa, studente un skolniece:

– Šķiet, ka mēs kā sabiedrība pieņemam, taču valsts un pašvaldība gan nedara pietiekami. Piemēram, Kuldīgā reti kurai mājai ir invalīdu uzbrauktuve. Pazīstam vienu sievieti ar invaliditāti, un, cik viņa stāsta, ar dokumentu kārtošanu un ārstniecības iestādēm nekādas problēmas nav bijušas, arī apkārtējie esot saprotoši.

Juris no Raņķiem:

– Nav jau tā, ka invalīdiem būtu iespēja visur nokļūt – ieiet jebkurā veikalā Kuldīgā, apmeklēt visus pasākumus. Pats šādus cilvēkus zinu, un valsts jau iespēju robežās palīdz, taču ārzemēs palīdzība ir daudz plašāka. Vācijā vide ir daudz pieejamāka – tur invalīdi var pārvietoties arī ar autobusiem, bet pie mums tāda transporta, kas būtu paredzēts viņiem, šķiet, nemaz nav.

#SIF_MAF2024

#cilvēksundrošība

#kurzemnieks