„Tāds mazais dakterītis”

„Sarmītes Opmanes ģimenes ārstes praksē strādā visjaukākā un sirsnīgākā ārstes palīdze – Dārta Girgensone. Bērni pat ar vislielākajām bailēm no potes ļauj viņai to darīt. Viņai ir moderna frizūra ar vienu izskūtu sānu. Smaids kā saulītei. Gribētos, lai visi mediķi būtu tik fantastiski,” vēstulē Kurzemniekam raksta viena no S.Opmanes pacientēm.

No gada pirmās dienas ārstes prakse Kuldīgā radusi jaunu mājvietu Raiņa ielā 5. Telpas ir ļoti gaišas un mājīgas, lieliem un maziem pacientiem ērtas.

D.Girgensone secina, ka, sākoties aukstajam laikam, pacientiem vairāk ir iesnas, klepus, temperatūra. „Gripas nav, arī kovids pieklusis. Šis vīruss bija diezgan izplatīts tad, kad bērni sāka atkal doties uz skolu vai bērnudārzu. Mazāk ir arī saslimšanas ar vēdera vīrusu.”

ĀRSTA LABĀ ROKA

D.Girgensone te strādā ceturto gadu. Par savu specialitāti viņa saka: „Ārsta palīgs ir augstāks nekā māsa – mēs varam darboties daudz vairāk. Manos pienākumos ietilpst, piemēram, skalot austiņas, potēt bērnus, svērt un mērīt, izrakstīt zāles. Es arī pārsienu, izņemu diegus. Reizēm padoms pa telefonu jādod vecākiem, kad bērns saslimis, vai arī citiem pieaugušajiem. Principā ārsta palīgs ir daktera labā roka jeb tāds mazais dakterītis.”

Taujāta, vai vēlas mācības turpināt un kļūt par ārsti, Dārta saka: „Nē, man patīk būt ārsta palīdzei. Katra diena ir ļoti dinamiska. Kad sāku šeit strādāt, vēl braucu uz kursiem, lai iegūtu ambulatorā ārsta sertifikātu, jo ātrās palīdzības brigādē strādāt negribēju.”

JAU BĒRNĪBĀ SPĒLĒJA DAKTEROS

Dārta ģimenē nav vienīgā mediķe – savulaik par acu ārsta māsiņu strādājusi viņas vecmāmiņa. „Kad biju maza, mamma bija audzinātāja bērnudārzā. Es arī tajā gāju. Grupiņā bija ierīkots tāds kā dakteru stūrītis, un es vienmēr tajā esot spēlējusies. Vecmāmiņa visu laiku sacīja, ka dienās arī es būšu mediķe. Ilgi to noliedzu. Taču, kad bija jābeidz vidusskola, mammai teicu, ka dokumentus iesniegšu medicīnas skolā un mācīšos par ārsta palīgu.

Sākumā mācījos koledžā Liepājā, bet pārgāju uz Rīgu, mācības turpināju un pabeidzu Sarkanā Krusta medicīnas koledžu. Bija arī saspringts laiks, jo, kad mācījos 2. kursā, pieteicās meitiņa Katrīna, un vēlāk ar zīdaini uz rokām skolu pabeidzu.” Pēc mācībām kādu laiku bijusi mājās ar bērnu, vēlāk sākusi strādāt par medicīnas statistiķi ātrajā palīdzībā. Pēc laika gaidījusi dēliņu Krišjāni. „Pienāca brīdis, kad bija jāsāk domāt, ko darīt. Atcerējos par Sarmīti (Opmani – aut.), jo tad, kad vēl gaidīju meitu, man zvanīja no Nacionālā veselības dienesta un piedāvāja strādāt pie šīs ārstes, iedeva kontaktus. Iznāk, ka Sarmīte mani gaidīja sešus gadus. Satikāmies, iepazināmies, un tā esmu šeit vēl šodien. Mums ir ļoti laba sadarbība – saprotamies no pusvārda.”

JAUKIE UN RŪGTIE MIRKĻI

Dārtai darbā ir gandarījuma brīži: „Tie ir tad, kad pacientam kas atgadījies, bet pēc tam viņš saka paldies, jo atkal jūtas labi. Vai arī – bērns spēlējas, man izdodas pielavīties klāt, iedurt poti, bet viņš to nepamana, turpina spēlēties. Trešdienas ir tā sauktās zīdaiņu dienas. Pie mums nāk maziņa Dārtiņa, un mēs abas tagad fotografējamies, uztaisām mēneša bildi. Kad mammas atnākušas, viņas dod man paturēt mazos, lai pašas var noģērbt virsdrēbes. Reizēm mazais pienāk un saka: „Daktere, man ir jaunas kurpes ar banti! Tādi magnētiņi man ir tie mazie.”

Bet kā jebkurā darbā, arī te neiztikt bez rūgtuma brīžiem: „Grūtākais ir būt laipnai tad, kad pret tevi kāds ir nejauks. Ar negācijām un neapmierinātību ikdienā nākas saskarties, piemēram, cilvēks netiek uz izmeklējumu vai pie speciālista.”

FRIZŪRA NODER

Par matu sakārtojumu Dārta stāsta: „Tas bija pirms gadiem četriem. Vienā rītā piecēlos un izdomāju, ka jāizskuj sāns. Šī frizūra reizēm forši nostrādā – bērniem ir interesanti, un viņi ļauj iepotēt.”

Pēc darba Dārta ar kolēģēm dodas uz vieglatlētikas manēžu, kur pie treneres Jeļenas Miezītes nodarbojas ar pilatēm: „Citām lietām laika neatliek, jo esmu mamma uz pilnu slodzi (smejas). Brīvdienas pavadām aktīvi – kaut kur aizbraucam, dodamies pastaigāties.” Vai arī bērni mājās spēlējas dakteros kā savulaik Dārta pati? „Dēls ne tik ļoti, bet meita gan. Viņa saka: kad izaugšot, būšot dzīvnieku daktere, bet blakus durvīs pieņemšana būšot cilvēku ārstam.”