Šahs iemāca novērtēt laiku

„Tādu, kāda esmu tagad, mani veidojusi Kuldīga: devusi vērtības, skaistuma izjūtu, cilvēkus, ar kuriem esmu te sastapusies un kuri man palīdzējuši kļūt par to, kas esmu,” saka DANA REIZNIECE-OZOLA, šaha lielmeistare, Starptautiskās Šaha federācijas valdes priekšsēža vietniece un rīkotājdirektore, bijusī Saeimas deputāte un ministre, četru bērnu mamma, kas iestājusies Zemessardzē. Kuldīgas galvenajā bibliotēkā Dana un par viņu uzrakstītās grāmatas Lielmeistares atklātnes autore Linda Apse tikās ar lasītājiem.

Interesanti arī varonei

D.Reizniece-Ozola: „Kad Linda piedāvāja šo grāmatu veidot, tas nebija akls lēciens bezdibenī. Pirms tam bija saruna, kurā viņa šķita zinoša, gudra, patīkama un neuzbāzīga, un tas man ir ļoti svarīgi. Kad sākās sarunas grāmatai, sapratu, ka tas var būt interesants process arī man, jo atcerējos tādas lietas, kas jau sen aizmirstas. Kā gāju pāri Ventas tiltam pēc sestdienas vēlās nodarbības pie Viktora Šteinberga* un kādas zvaigžņotas debesis bija – neskatījos zem kājām, bet skaitīju zvaigznes. Kā bērnībā gāju gar Ventas rumbu un domāju, ka tādās vietās noteikti ir jāpiedzimst dzejniekiem. Atcerējos savu visskaistāko un rūgtāko pieredzi, pārdzīvojumu pie katra skolotāja – tādas nianses, kas sen izkritušas no atmiņas. Kā iekritu peļķē ar galvu pa priekšu, kā ar vecomāti pļāvām sienu, slaucām kaziņu… Sākumā šķita: „Kur nu 40 gados rakstīt biogrāfiju!” Parasti to dara tad, kad cilvēkam ir 60 vai 70 gadu, bet beigās, manuprāt, grāmata iznākusi interesanta.

Autores mīļums pret mani rodas no man tuvo cilvēku attieksmes. Linda grāmatu nerakstīja tikai no sarunām – viņa šos mēnešus šaha vidē dzīvoja. Manuprāt, bija satikusi visus šahistus, un viņas labākais draugs Kuldīgā, šķiet, ir Viktors Šteinbergs. Viņa tikās ar treneriem, ģimeni, draugiem, vēroja šaha pasauli, uzsūca visu to vidi, lai saprastu, kādā pasaulē esmu dzīvojusi, lai mani labāk saprastu. Viņa tagad par šahu zina labāk nekā es.”

Katram pietiek, ko stāstīt

L.Apse: „Mans rakstīšanas veids un komunikācija ar grāmatu varoņiem ir tāda, ka negrasos ne no viena neko vilkt ārā. Šīs grāmatas nav nekāda dzeltenā prese, nedz arī grēksūdze, kurā varonim būtu publiski jāatklāj personiskās dzīves detaļas. Katram ir gana daudz, ko stāstīt, nepārkāpjot to robežu, par ko viņš, lasot pēc daudziem gadiem, varbūt nebūs priecīgs. Uz to brīdi, izpatīkot lasītājam, varētu domāt, ka tas būs ļoti interesanti. Piemēram, Mārtiņu Rītiņu** es daudz cenzēju, jo viņš gribēja pateikt daudzas tādas lietas, par kurām pats pēc tam nebūtu priecīgs lasīt.

Ar Danu strādāt bija ļoti interesanti un patīkami. Biogrāfija ir specifisks žanrs – tur nevar neko izdomāt. Te ir cilvēks ar savu dzīvi. Balstoties faktos, mēģinu iztēloties viņa dzīvi un izvēlēties, par ko rakstīt. Tas nav arī faktu apkopojums. Ir Dana, un ir virsuzdevums jeb virstēma. Danai tas ir šahs, Mārim Verpakovskim*** tas bija futbols. Tā nav viena cilvēka glorifikācija – šos cilvēkus nevajag apbrīnot. Tā kā nāku no akadēmiskas vides, man šķiet, ka noteikti vajadzīgs intelektuāls pienesums, lai nebūtu tikai sadzīviskas detaļas.”

Stāsti līkločiem

Dana: „Es apbrīnoju tos rakstniekus, kuri grāmatu var radīt īsā laikā. Man vienmēr šķitis, ka jāgaida mūza, bet Linda strādāja ļoti produktīvi. Rakstīšanas veids bija tāds: mēs sarunājāmies, Linda uzdeva jautājumus. Man patīk runāt par daudz. Atbildot uz jautājumu par brāli, biju izstāstījusi par savu latviešu vecmāmiņu, kura vārīja skābeņu zupu, par leišu vecmāmiņu, kura atbrauca ciemos un vienmēr gribēja dabūt jaunus auskarus vai blūzi. Pie sākotnējā jautājuma atgriezos līkločiem. Saprast, kas tajā svarīgākais, kas jāsavieno skaistā mozaīkā, lai veidotos stāsts, – tā ir liela māksla. Linda ir pratusi to izdarīt ar īstu eleganci.”

Mazliet pavērt priekškaru

Turpina Dana: „Grāmatā daudz var uzzināt par šaha vēsturi, politiku, notikumiem. Bet tā ir arī labs ieskats manī. Visi amati ir viena mana puse, publiskā seja – ne jau gluži teātris, tomēr katrs savu publisko tēlu veido atkarībā no tā, kur dzīve viņu ielikusi. Linda spējusi atklāt personiskākas, intīmākas lietas. Ir vērts mazliet šo priekškaru pavērt, lai labāk saprastu mani kā personību. Citādi būtu pārāk sterili un pareizi, jo es nebūt neesmu ideāla. Tieši forši, ka neesmu ideāla. Vislielākais kompliments Lindai ir no manām labākajām bērnības dienu šaha draudzenēm: „Kad lasām grāmatu, šķiet, ka tu esi ar mums un to visu stāsti.”

Varoņu valodā

Turpina autore L.Apse: „Viens no maniem uzstādījumiem – mēģināt runāt varoņu valodā. Mārtiņš Rītiņš bija dulls, un valoda arī – tur viss bija ņigu ņegu. Māris Verpakovskis – lakonisks, vīrišķīgs, Dana – plastiska un vijīga. To mēģināju ielikt valodā. Ja cilvēkam lūdz izstāstīt savu dzīvi, viņš to var izdarīt divās stundās. Bet pēc tam sāk atvērties un lobīties pa kārtai kā sīpoliņš. Cilvēkiem pašiem bieži šķiet, ka kāda dzīves epizode ir svarīga, bet man no tās jārada stāsts. Ja tā nav, epizode nav izmantojama.

Rakstot biogrāfijas, man patīk rakstīt pirmajā personā, lai tas ir nepastarpināti, lai nav trijstūra, kurā esmu lieka. Pie tā gribu palikt. Tagad rakstu par komponistu Imantu Kalniņu, un ļoti žēl, ka grāmata par viņu nav jau uzrakstīta. Daudz ko vairs nav iespējams atcerēties. Ir mānīgi cerēt, ka 70 gados es visu atcerēšos. Ne vella – nevar atcerēties! Daudz kas aizgājis nebūtībā tikai tāpēc, ka grāmata nav uzrakstīta tad, kad Imantam bija 40. Esmu pārliecināta, ka arī par Danu šī nebūs vienīgā.”

Prāts un mākslīgais intelekts

D.Reizniece-Ozola: „1997. gadā notika pirmais šaha mačs starp datoru un bijušo pasaules čempionu Gariju Kasparovu – tas pasauli satricināja. Kasparovs zaudēja un bija nenormāli nikns, jo domāja, ka datoram kāds palīdzējis.

Cilvēks jau sen vairs nespēj uzvarēt mākslīgo intelektu – dators ir gudrāks. Tad kāda jēga vispār šahu spēlēt? Man ir vienkāršota atbilde: tāpat cilvēki sacenšas skriešanā, lai gan automašīnas brauc ātrāk. Galvenais, lai sacenšas divi cilvēki un lai vienam nepalīdz dators.

Šahs kā sacīkstes aktualitāti nezaudē. Mākslīgais intelekts palīdz to attīstīt, jo no tām idejām, ar kurām nāk klajā mašīna, bieži vien cilvēks sevī atklāj kaut ko jaunu – izrādās, ka var arī tā! Mums galvā ir kādi šabloni, ko esam mācījušies no grāmatām un treneriem. Šahā spēja uz situāciju paskatīties no cita punkta jeb perspektīvas maiņa ir ļoti vērtīga. To man iemācīja treneris: šaha partijas laikā var piecelties un uz pozīciju paskatīties no pretinieka puses. Tas ir atļauts. Arī dzīvē: ja tev ir sarežģīta problēma, pajautā cita cilvēka viedokli, tā uz to paskatoties no citas puses!”

Pār šaha pasauli valda no virtuves

Dana: „Esmu Starptautiskās Šaha federācijas – FIDE – valdes priekšsēdētāja vietniece un rīkotājdirektore. Skan sarežģīti, un arī uzdevumu ir daudz: administratīvā, finanšu darbība un vadība. Tur lieku lietā prasmes, ko apguvu, darbojoties politikā, vadot Ventspils Augsto tehnoloģiju parku, strādājot pašvaldībā. Tas ir darbs ar 201 biedru – ar nacionālajām federācijām. Parasti tur ir strīdi, kašķi, intrigas, ar ko jātiek galā. Es parasti iesaistos tāpēc, lai atrastu līdzsvaru un mieru starp tām. Uzraugu attīstības projektus, ko atbalsta FIDE, sociālos projektus, piemēram, Šahs cietumos. Trešo gadu Latvijas komanda piedalīsies starptautiskajā šaha čempionātā ieslodzītajiem, ko mēs ieviesām. Jau piedalās 60 valstis. Šahs bēgļiem, šahs sievietēm, šahs skolās – tās ir manas atbildības jomas.

Manā pārziņā ir arī godīga spēle. Šahā dopingu pārbaudām, bet tam lielas nozīmes nav. Šaha dopings ir dators. Mums jāuzmana, lai sacensībās nebūtu ierīces, kas ļautu blēdīties. Vēl manā ziņā ir lielie pasākumi: pasaules čempionātu cikls, sponsoru meklēšana. Pašlaik kopā ar ungāriem uzraugu šaha olimpiādes rīkošanu.

FIDE birojs ir Šveicē, bet es strādāju mājās. Smejos, ka pār šaha pasauli valdu no savas virtuves. Kad bija kovids, visa ģimene atradās mājās, un vienīgā vieta, kas man palika, bija virtuve. Bet tas ir ļoti ērti: ar vienu roku strādāju ar datoru, ar otru vāru putru.

Tomēr nākas arī ļoti daudz braukāt – jābūt klāt, cilvēki jāredz un jāpazīst, jāzina, par ko tu lem, ar ko strādā. Ja cilvēki jūt klātbūtni, iznāk daudz labāk. Vīrs un bērni par to nav priecīgi, bet man ir ļoti interesanti. Iepazīstu tik daudz valstu un kultūru! Ir tik atšķirīgi strādāt, piemēram, ar ķīniešiem, kuri nekad neteiks nē. Bet nekad nevar saprast: izdarīs vai neizdarīs. Arī indieši vienmēr ar galvu māj tā, ka nevar saprast, vai tas ir jā vai nē. Arābi vienmēr saka inšalā – tas nozīmē: kā Dievs lems. Bet tu nesaproti: inšalā jā vai inšalā nē.

Ja kādreiz atgriezīšos Latvijas politikā, šī pieredze noteikti noderēs.”

Sieviete politikā

L.Apse: „Es ļoti ceru, ka Dana politikā atgriezīsies, jo mums tur par maz sieviešu un vīrieši nevar lemt mūsu vietā. Saeimā vajadzētu būt vismaz 50%.”

Dana: „Desmit gadus strādāju politikā – tā bija mana profesija. Kad tiku ievēlēta Saeimā un pārcēlos uz Rīgu, sievietei ar bērniem tas bija grūti. Pusalga sākumā aizgāja, maksājot par bērnudārzu meitai. Nevarēju saprast, kur ir darbs, jo līdz tam biju strādājusi dienu un nakti, lai tehnoloģiju parkā nopelnītu algu sev un darbiniekiem. Pēc pusgada, protams, viss skaidrs, kur tas darbs ir. Tad kādā brīdī bija vilšanās, ka viss nav atkarīgs no manis, ka pārāk daudz spēlētāju, pārāk daudz aizkulišu spēļu. Tas bija kritisks brīdis, kad jāizlemj, vai spēles noteikumus pieņemt un saprast, kā ar to tikt galā, vai iet prom. Arī tur palīdzēja šaha pieredze. Šahs ir daudzdimensiju spēle, kas prasa lēmumu pieņemt noteiktā laikā, pārredzēt laukumu un atcerēties, ka neesi vienīgais – ka ir arī pretinieks. Un politikā tas var būt arī biedrs. Ja gribi kaut ko panākt – īstenot reformas, tad sīvākās cīņas bieži jāizcīna nevis ar konkurentiem vai opozīciju, bet ar savējiem. Sievietei tas ir sevišķi grūti, jo jāstrādā daudz vairāk, lai panāktu to, ko vīrietis panāk vienkārši ar autoritāti un spēku. Ļoti svarīgi izveidot savu komandu: ne tikai politikā, bet arī, piemēram, kosmosa tehnoloģijās, kas bija mana aizraušanās pirms politikas. Ja ir vismaz daži cilvēki, uz kuriem paļauties, tad var kalnus gāzt.

Bet es pieņēmu pareizu lēmumu, ka aizgāju uz FIDE, jo politika ir arī ļoti tērējoša, ja patiešām strādā. Es biju tik nogurusi, ka nebija laika savai attīstībai. Tērē savas baterijas – zināšanas, enerģiju, bet klāt nenāk. Tagad nodarbojos ar to, ka atkal uzkrāju jaudu.”

Vīriešu pasaulē

„Gan politika, gan Zemessardze ir vīriešu pasaule,” atzīst Dana. „Es zemessargos dienēju kopš pagājušā gada. Negaidīju, ka būs tik grūti un prasīs tik daudz laika. Man bija romantisks priekšstats, un Zemessardze saistījās ar tēti. Kad redzēju viņu formā, šķita, ka tētis ir īpaši vīrišķīgs. Bērnībā bija zemessargu sacensības, kurās bija šahs un šaušana, kas man arī labi padevās. Vienmēr – jau tad, kad vēl nebija kara Ukrainā, – tas urdīja: „Ak, gribu būt Zemessardzē!” Ministres laikā uzzināju, kur var pieteikties, bet toreiz nebiju sava laika pavēlniece.

Pēc kara sākuma šī doma nedeva miera, un tā nokļuvu 3. kājnieku bataljonā Ādažu Zemessardzes vienībā. Trenējamies kopā ar NATO karavīriem. Tas lika pārvērtēt dzīvesveidu. Esmu sākusi katru rītu skriet, lai varētu izturēt fizisko slodzi. Nometnes mežā, askētiskā vidē, ar milzīgu fizisku slodzi… Redzēt, ka es to varu un varbūt vēl labāk nekā vīrieši, – tas ir gandarījums!”

Nebaidīties no kļūdām

„Šaha rūdījums ir iemācījis: ja kaut kas patīk, dari to uzreiz, jo vēlāk nebūs laika. Šahs iemāca novērtēt laiku. Katrai partijai ir laika limits – lēmums jāpieņem ļoti īsā laikā, saprotot, ka katram lēmumam ir sekas. Bet par sekām jāuzņemas atbildība. Latviešiem ir ļoti grūti nebaidīties no kļūdām. Latvietim kļūda ir pasaules beigas: „Ko citi par mani padomās?” Nav iespējams nodzīvot ideālu dzīvi. Es kļūdos katru dienu, bet vienmēr jābūt gatavam uzņemties atbildību. Svarīgi, lai nākamreiz būtu labāk. Es gribētu, lai mēs to iemācītos.”

* Viktors Šteinbergs – Danas pirmais treneris
** Mārtiņš Rītiņš – agrāk slavens šefpavārs
*** Māris Verpakovskis – savulaik populārs futbolists