Šahs – taktikas un stratēģijas spēle

Nupat sācies jaunais mācību gads, un Kuldīgas novada sporta skolas šaha trenerim ARTŪRAM FELDMANIM tā būs pirmā pilnā sezona. Šī spēle ir viņa ģimenes tradīcija: abi ar māsu ir treneri, to spēlē arī bērni.

Ar kādām izjūtām sagaidi jauno darba cēlienu?

Nedaudz ir satraukums, bet kopumā ar patīkamām gaidām. Šaha apritē esmu vairāk nekā 30 gadus – sāku spēlēt septiņos gados, un tagad man ir 41. Tāpēc nevarētu teikt, ka šis darbs būtu kas jauns – viss ir zināms. Arī vecākais dēls Kristers, kuram ir 17 gadu, šahu spēlē vairāk nekā desmit gadus. Noteikti jautāsiet, kāpēc to izvēlējos.

Jā.

Varētu atbildēt ar teicienu, ka šahs izvēlējās mani, nevis es to. Šahs ir radošs – cilvēku attīsta, un par to ir pētījumi. Smadzenes tāpat kā muskuļi jātrenē: ja to nedarīsi, prasmju nebūs. Piemēram, kāds trīs mēnešus uz treniņiem nenāk, jo bērnam šķiet, ka visus tāpat varēs apspēlēt. Bet tā tas nenotiek.

Ko treniņos audzēkņiem mācāt?

Gājienus, atklātnes, taktiku, uzbrukuma stratēģiju. Filmās bieži rāda, ka iepriekšējos gadsimtos dominēja šahs, jo tā pamatā ir stratēģija. Mūsdienās šis sporta veids ir mainījies, un šodien varam spēli analizēt datorā. Atceros, ka savulaik, kad trenējos pats, kompjūtera mums nebija – visu mācījāmies pēc grāmatām. Vērojām, kā to dara treneris. Tas prasa pacietību.

Daudz tiek runāts, ka grūti noturēt bērnu uzmanību.

Tā ir, bet tas vērojams visos sporta veidos. Lasīju rakstu, ko par to saka zinātnieki. Šahā ir tā: ja abas smadzeņu puslodes strādā, viena atbild par stratēģiju, otra – par gājieniem.

Kurā brīdī bērnam kļūst interesanti?

Interesanti ir sākumā. Bērniem ļoti patīk ar figūrām kauties. Šahs lauž arī bērna raksturu, jo prasa būt centīgam, apzinīgam. Piemēram, kāds ir starp labākajiem – priekšzīmīgs, pat teicamnieks, mācās spēlēt šahu, iemācās izdarīt gājienus, bet, ja trūks stratēģiskās domāšanas, tālāk par vidējo līmeni netiks – bez tās tikt augstāk ir ļoti, ļoti grūti. Tomēr, mācoties spēlēt, jānonāk arī pie zaudējuma, lai pēc tam gūtu panākumus. Tas bērniem ir emocionāli visgrūtāk. Daudzi zaudējot izplūst asarās, un treneri mierina.

Cik tālu savulaik pats aizspēlējāties jaunatnes līmenī?

Esmu spēlējis Latvijas jaunatnes čempionāta pusfinālā un finālā, izcīnījis piekto vietu. Ieguvu meistarkandidāta nosaukumu. Ilgi par to cīnījos, līdz kamēr dabūju, un viegli negāja. Tagad turnīru ir ļoti daudz: paskaties kalendārā, sēdies auto un brauc piedalīties! Agrāk bija pāris sacensību – tā saucamais standartiņš: jaunatnes čempionāta pusfināls un fināls, Liepājas rokāde, vietējās sacensības, ko treneri centās sarīkot sestdienās.

Atminoties laiku, kad bijāt audzēknis, kas jums bija grūtākais?

Toreiz jau arī man kā bērnam grūtākais bija spēlē pieņemt pareizos lēmumus. Noteikti jābūt lielai pacietībai – tās mums reizēm pietrūkst katram. Noteikti vajadzīgas arī fiziskās aktivitātes, jo spēles var ievilkties no trīs līdz pat sešām stundām. Ja bērns nav fiziski aktīvs, viņam grūti ilgo sēdēšanu izturēt. Tajā pašā laikā, ja ir pārāk aktīvs, arī tad nevar nosēdēt, krēslā dīdās. Bet kustēties vajag.

Ģimenē neesat vienīgais, kurš spēlē šahu, jo ar labiem panākumiem to darīja arī māsa Nellija Maklakova. (Nacionālā šaha meistare, agrāk Feldmane – aut.)

Jā, viņa gadus trīs ir šaha trenere Rīgā un strādā ar bērniem. Kopā ar māsu nesanāk uzspēlēt, bet nebūtu slikti pārņemt kolēģa Viktora Šteinberga tradīciju – ģimenes šaha turnīru Ziemassvētkos.

Cik liela ir jūsu pieredze trenera darbā?

Strādāju kopš 8. marta. Šis būs pirmais pilnais gads. Man strādāt ar bērniem ļoti patīk – tas dod gandarījumu. Bērni ir enerģiski, dod pozitīvas emocijas. Kopā ar viņiem jūtos jauns.

Man ir divi dēli. Teikšu godīgi: sākumā negribēju, lai viņi trenējas šahā, gribēju, lai izvēlas citu sporta veidu. Tomēr ne: gan vecākais dēls Kristers, gan tagad jaunākais – Andris (deviņi gadi) – izvēlējās šahu. Uz nodarbībām aizveda sieva Aija. Viņa vēlējās, lai dēliem attīstu domāšanas prasmi. Tā jau arī ir – lēmumus te iemācās pieņemt mierīgi, ne sasteigti. Katrā rīcībā, ko tu dari, šahā var redzēt sekas.

Vai grupas jau nokomplektētas?

Strādāju kopā ar kolēģi. Audzēkņu uzņemšana notiek vēl līdz oktobrim. Ceram, ka būs pirmā grupa un pēc tam arī otrā. Treniņi katru darbdienu ir šaha klubā, kas atrodas vieglatlētikas manēžā.

Brīvdienās braucam uz turnīriem. Šajās dosimies uz Dundagu un Tukumu. Būs turnīri arī Kuldīgā: šomēnes Rumbas kauss, oktobra sākumā – Danas Reiznieces-Ozolas kausa izcīņa. Tā ir tā mazā garoziņa treneru darbā, ka esam projām arī brīvdienās. Bet kā citādi dabūt rezultātu, ja uz sacensībām bērnus neved?

Kur smeļaties informāciju par jaunākajām mācību metodēm?

Es skatos internetā – tur ir daudz labu metožu. Kādas idejas var nošpikot. Ir arī iestrādnes, ko treneri nodod paaudžu paaudzēs. Mans tāds bija Jānis Vilerts, spēcīgs treneris. Skatoties uz mūsdienu tehnoloģijām un analīzi, redzu, ka viņš mūs mācījis ļoti pareizi.

Kādēļ vairums šahistu vēlas spēlēt ar baltajām figūrām?

Ir viena gājiena priekšrocība, iespēja diktēt spēli. Melnajiem mazliet jāpielāgojas. Bet jābūt meistarībai. Ar baltajiem var nospēlēt mazliet nepareizi, un melnās figūras spēli pārņems. Šahā arī laiks ir svarīgs, līdz ar to reakcijas ātrums, nospiežot pulksteni.

Vai šahu var iemācīties jebkurā vecumā?

Labāk gan to darīt mazotnē, jo bērni apgūst ātri. Taču var mācīties jebkurā vecumā. Pats pieaugušos neesmu mācījis. Zinu kolēģi, kurš trenē, bet pieaugušajiem tik labi nesokas.

Vai labāk spēlēt vienam pret otru vai datorā?

Noteikti klātienē. Tad redz, ka satraucas arī pretinieks – noraustās roka, var secināt, ka ir izdarīta kļūda. Ķermeņa valoda bieži nodod to, ka pieļauts kas nepareizs. Datorā redz tikai figūras, neredz pretinieku, viņa reakciju. Mans jaunākais dēls ir emocionālāks un par zaudētu spēli var arī raudāt, bet datorā zaudējumu nepārdzīvo.