Publiskā cīņa ar alkoholismu. KĀ PALĪDZĒT?

Šoreiz rakstu ciklā Cilvēks un drošība – par ilgstošu problēmu: Kuldīgas vecpilsētā regulāri pulcējas alkohola lietotāji, nebaidoties no policijas un izolatora un traucējot mierīgu dzīvi gan pilsētniekiem, gan viesiem, radot sliktu iespaidu un pat antisanitārus apstākļus. Kā šiem cilvēkiem, visbiežāk bezpajumtniekiem, palīdzēt? Kas jādara, lai veco vietā nerastos jauni?


Latvijā ir viens no visaugstākajiem alkohola patēriņa rādītājiem Eiropā. Alkohola lietošanu esam pieņēmuši par normu katrā svētku reizē, nemanot, ko tā nodara prātam un ķermenim.

Kuldīdznieki sadzīvo, viesiem – izbrīns

Pašvaldības policija ar Kuldīgas hroniskajiem dzērājiem cīnās ilgstoši un atklāj, ka vairāki cilvēki un vietas, kur tie uzturas, zināmas jau desmitiem gadu. Katru dienu tiek pārbaudīta Liepājas jeb gājēju iela, Pilsētas laukums, parku un veikalu apkārtne.

NEBAIDĀS, JO POLICIJA PARŪPĒSIES

Pašvaldības policijas priekšnieks Kaspars Šabāns stāsta: „Siltajā laikā viņi uz ielām manāmi daudz vairāk un biežāk. Ja videonovērošanas kamerās redzam, ka atkal sasēduši uz ielas un dzer, braucam klāt un tramdām prom. Taču viņi no vienas vietas pāriet uz citu. Ja kāds pārdzēries pa ceļam nokrīt uz ielas, viņi savus pudeles biedrus nevāc. Zina, ka atbrauksim mēs un parūpēsimies. Arī tie, kuri pakrīt un iesnaužas, nesatraucas, jo zina: policija aizvedīs izgulēties vai nu izolatorā Kuldīgā, vai atskurbtuvē Ventspilī, kur vedam kopš marta. Šogad kopā ar sociālo dienestu mēģinām piedāvāt palīdzību. Daži paši uz sociālo dienestu ir arī aizgājuši.”

K.Šabāns skaidro, ka pret apkārtējiem šie dzērāji agresīvi neesot – skandāli notiek savā starpā, bet viņi ātri salīgst mieru un nākamajā dienā atkal pulcējas ierastajās vietās: „Sliktākais ir tas, ka pulcēšanās vietas ir nevis nomalēs, bet pilsētas centrā, kur biežāk apgrozās vietējie un tūristi. Arī viņiem patīk būt cilvēkos, vērot garāmgājējus, paprasīt kādu centu. Diemžēl nepilngadīgie viņiem lūdz nopirkt alkoholu vai cigaretes – arī par šādu pārkāpumu esam pieķēruši un sodījuši.”

UZTURAS IELĀS, JO DZĪVESVIETAS VAIRS NAV

Noteiktas dzīvesvietas daudziem neesot, daļa dzīvojot dārziņos pie Melnās kolkas. Uz ielas visbiežāk uzturas divi līdz četri alkoholiķi, lielākais seši septiņi, bet pa vienam reti. „Daudzus jau pazīstam. Agrāk esam lūguši kādu māsu vai brāli viņus paņemt pie sevis. Mēs aizvedam, viņi aiz laba prāta arī paņem, bet iereibušie bieži vien pamostas, uztaisa skandālu, sabojā mēbeles, un radi viņus no mājas izdzen. Tāpēc šādu praksi vairs nepiekopjam. Ja kāds piedzēries tik ļoti, ka nevar nostāvēt, vedam uz atskurbtuvi Ventspilī. Vairākus gadus mums ļoti palīdzēja Kabiles patversme Zilais krusts, taču pēc pēdējo gadu notikumiem, kad viņi tur sasmērēja gultas un traucēja citiem, reibumā arī tur vairs pretī neņem,” skaidro K.Šabāns.

Policistiem alkoholiķu uzvedība izbrīnu neraisa, taču ģimenēm ar bērniem un tūristiem, kas iet garām, iespaids par pilsētu un tās iedzīvotājiem ir nepatīkams. Vietas, kur alkoholiķi manāmi, ir pie puķu tirdziņa Pilsētas laukuma malā, Liepājas ielā uz soliņiem pie pasta, pie veikala Saldo, parkā pie tehnikuma, vecajos kapos jeb tautā sauktajā Vējiņa parkā, pēdējā gadā arī pie veikala Mini Rimi Piltenes ielā, kur viņi dodas uz taromātu nodot salasītās pudeles un kur viņus biežāk uzrunājot jaunieši. Vienam otram iepaticies parks pie kultūras centra.

SODU NEMAKSĀ. VECO VIETĀ RODAS JAUNI

Vairāki policijas redzeslokā ir daudzus gadus, teic K.Šabāns. „Rekordisti par alkohola lietošanu publiskā vietā sodīti vairāk nekā simt reižu. Daudzu vairs nav šaisaulē, un savu parādu viņi tā arī nav nomaksājuši ne domei, ne tiesu izpildītājiem. Bet visu laiku notiek paaudžu maiņa. Vecākie hroniskie dzērāji aiziet, vēl nesagaidot pensijas gadus, citi, kurus esam tramdījuši, uz ielām vairs nesēž un ar smagām saslimšanām atrodas mājās. Vidējais vecums ir 40–50 gadu. Domājām: kad viņi aizies, mums darba būs par 10–20% mazāk, taču tā nav – vietā rodas citi, arī gados jauni. Jaunākajam ir tikai 25 gadi. Citi ir tādi, kuri, kā saka, uzsēžas uz korķa: dzeršanas dēļ ģimene viņus izmet, tad viņi divas nedēļas dzer un klīst pa pilsētu. Kad no korķa nokāpj, no mūsu redzesloka nozūd un atgriežas ierastajā ikdienā, taču jau zinām, ka tas ir tikai uz laiku.” Pēdējā laikā šo cilvēku vidū ir arī divas trīs sievietes. Viena ārstējas un ir atradusi darbu. Viena diezgan agrā vecumā nesen mirusi.

SAMIERINĀS AR IZOLATORU VAI ATSKURBTUVI

Cik bieži par šiem cilvēkiem ziņo iedzīvotāji? „Zvana diezgan aktīvi – vismaz pa vienam diviem zvaniem katru dienu.” Vai, ieraugot policijas automašīnu, paši neuztraucas un nemūk?

„Prom neiet, bet pudeles aiz stūra paslēpj. Kādreiz ar atvērtu alkohola pudeli publiskā vietā atrasties nedrīkstēja, taču tāda noteikuma vairs nav. Lielākās bailes ir par to, ka ieliksim izolatorā, jo tad dzert vairs nedabūs. Taču pretojas reti: kad ierauga mūs braucam, tik noplāta rokas un ar likteni samierinās.”

Biedē pircējus un atstāj smaku

Uzņēmuma HRG-lux valdes locekle Daina Jēkabsone, kuras pārziņā ir divi veikali Saldo Liepājas ielā, arī veikali Planīcas un Dzelzceļa ielā, atklāj, ka iereibušie bieži traucē citus un nepatīkamā smaka telpās paliek vēl ilgi: „Bet arī viņi ir mūsu klienti, un cenšamies izturēties kā pret citiem pircējiem. Nekārtības, skandālus netaisa.”

SĒŽ BAROS

Visbiežāk dzērāji iepērkas veikalā Saldo Liepājas ielā 19, tur notikuši arī vairāki zādzību mēģinājumi. Pārdevēja Sņežana Drančuka, kura tur strādā piecus gadus, stāsta: „Vasarās pa dienu dzer uz soliņa blakus veikalam. Bieži vien bezkaunīgi sēž pie pašām durvīm, aizbiedējot pircējus, kuri viņiem nevar iziet cauri. Esmu gājusi viņus no teritorijas aizdzīt. Citreiz vairāki ir konfliktējuši, vicinājušies ar rokām. Tagad uzradušās arī divas jaunas meitenes – abas dzer kopā ar mums jau zināmajiem. Parasti sēž baros, bet ir viens, kas savā nodabā dzer līdz stadijai, kad vairs nevar sevi sakopt, un nāk ar briesmīgu smaku. Mums pa rokai ir gaisa atsvaidzinātājs.”

REGULĀRI MĒĢINA ZAGT

Kādu alkoholu šie cilvēki iegādājas? „Lielākoties lētākos un grādīgākos vīnus, tā sauktos Mākoni un Lolitu, arī Agdamu. Citi, kam vēl ir kāda grupas (invaliditātes – aut.) nauda vai pensija, pērk degvīnu. Kovida laikā ļoti izpirka kosmētisko spirtu, ar ko dezinficēja rokas.”

Zādzību bijis daudz: „Kad viņi ienāk, cenšamies pieskatīt, lai nekas nepazustu. Ja dzērienam naudas pietrūkst, citi atlikušās kapeikas prasa mums, bet mēs, protams, nedodam. Biežāk mēģina nozagt dzērienus ieejai tuvākajos plauktos. Tagad preču novietojumu esam mainījuši, kādreiz tuvāk stāvēja degvīna pudeles. Daži indivīdi izlemj uzdzīvot un cenšas nozagt ko dārgāku. Reiz sanāca iet uz tiesu, jo viens bija nozadzis liķieri Jägermeister.”

S.Drančuka uzskata: pašvaldības policijai Liepājas iela būtu jāpārbauda biežāk un jābrauc tūlīt, kad novērošanas kamerās redzams, ka viņi pie veikaliem un citās sabiedriskās vietās sāk pulcēties.

_____________________________

VIEDOKĻI

Kā rast motivāciju ārstēties?

Ne nosodīt, bet jautāt, kā jūtas

Rita Kuzņecova, psihiatre un narkoloģe:

– Alkoholisms ir hroniska un progresējoša slimība. To ietekmē bioloģiskie faktori, vide un psihoemocionālais stāvoklis, kas ir visbiežākais faktors, kāpēc ir sākts alkoholu lietot. Alkohols ir lieliska maska fiziskiem vai emocionāliem traucējumiem. Cilvēks bieži nesaprot, kas ar viņu notiek, jūtas slikti. Viņam ir trauksme, kas rodas akūtā vai hroniskā stresā, un depresija, ar ko pats galā netiek. Iedzerot organismā izdalās neirobioķīmiski hormoni, kas mirkli palīdz no šī emocionālā stāvokļa izkļūt. Laika gaitā organisms pie šīs vielas sāk pierast, un tā jau kļūst par atkarību un saslimšanu. Vide nav noteicošā.

Ļoti svarīgi ir atrast motivāciju ārstēties, taču tā var rasties tikai tad, ja cilvēks par atkarību būs izglītots. Sabiedrībā joprojām valda stigmatizācija: tiek uzskatīts, ka tas, kurš dzer, pats pie tā ir vainīgs, jo neviens viņam dzert neliek. Daudzi apkārtējie, arī ģimenes locekļi alkoholiķus nosoda, un viņi, jūtot vainas apziņu, krīt vēl lielākā depresijā. Depresīvam cilvēkam ar atkarību tikt galā pašam ir ļoti grūti, un trūkst motivācijas meklēt palīdzību. Taču apkārtējie to var ietekmēt.

Kā redzams pēc statistikas, alkohola lietošana pieaug: patēriņa daudzumā Latvija ieņem pirmo vietu Eiropā. Daudzus gadus ārstēšanas nozīmei uzmanība netika pievērsta. Pašlaik tas tiek aktualizēts. Lielāka uzmanība jāpievērš cilvēka emocionālajam, psihiskajam stāvoklim, nevis nosodot, bet pavaicājot, kā viņš jūtas. Ja kāds piedzīvojis smagu zaudējumu, tuvie cilvēki bieži novēršas, nevis par to jautā un runā. Tad cilvēks visbiežāk sāk lietot alkoholu, jo ar savām izjūtām paliek viens. Latvijā joprojām nav attīstīta psihoemocionālā kultūra – izpratne, ka par savām izjūtām var iet runāt tur, kur viņu atbalstītu.

Nav noslēpums, ka latviešiem ir arī izteikta alkoholisma kultūra. Katri svētki, katrs notikums tiek pavadīts ar alkoholu. Tas pārmantojas no paaudzes paaudzē. Nekad nav zināms, kurš un kad ar alkoholismu saslims, tāpēc cilvēkus gribu aicināt būt pieņemošākiem un saprotošākiem.

Vispirms jāatzīst pašam

Daiga Zemke, Kuldīgas novada sociālā dienesta darbiniece:

– Šogad esam sākuši otrdienās kopā ar pašvaldības policiju izbraukt pa pilsētu un apskatīt, kur šādi cilvēki pulcējas. Uzrunājam viņus un informējam, kā varam palīdzēt. Bieži gadās cilvēki no apkārtnes pagastiem, kuri nezina, kur palīdzību meklēt. Cilvēkiem ar noslieci uz alkoholismu stāstām, ka varam palīdzēt ar higiēnas pakalpojumiem un zupas virtuvi, aicinām uz sarunu, kur skaidrojam, ka alkoholisms ir slimība, un motivējam sākt ārstēties. Daudzi neatzīst, ka viņiem tāda saslimšana ir. Jo ātrāk cilvēks to sapratīs un sāks ārstēšanu, jo ātrāk izveseļosies. Zinām cilvēkus, kuri alkoholu regulāri lieto 30 gadus, taču, ja pats ārstēties nevēlas, piespiest nevaram.

Kuldīgā darbojas anonīmo alkoholiķu biedrība AA grupa. Tur, viens otru atbalstot, cilvēki ar šo saslimšanu satiekas un sarunājas. Pirms pandēmijas tika rīkoti vīru vakari, kur pulcējās cilvēki ar dažādām atkarībām. Pilsētā ir arī narkoloģe Ruta Lūciņa, kura sniedz konsultācijas un nosaka ārstēšanu. Var arī iziet 28–30 dienu Minesotas programmu, kurā cilvēks galvenokārt saprot, ka ir atkarīgs. Tur brauc ne vien alkohola, bet arī narkotiku un azartspēļu atkarīgi cilvēki. Nopietnāku ārstēšanu piedāvā rehabilitācijas centrs Ģintermuiža Jelgavā, kur ir sociālās rehabilitācijas programma no psihotropām vielām, tai skaitā no alkohola atkarīgajiem. Pēc šīs programmas rezultāti ir vislabākie, jo tur ar cilvēkiem pusgadu vai pat gadu strādā gan psihologs, gan narkologs, ir grupu darbs, un pēc atveseļošanās cilvēki turpat cenšas atrast darbu, regulāri vēl apmeklējot AA grupu Jelgavā.”

_____________________________

AKTUĀLAIS JAUTĀJUMS

Vai ielās esat manījuši iereibušos? Vai jums tie traucē? Kādēļ cilvēki sāk alkoholu lietot pastiprināti?

https://www.facebook.com/share/v/8hjX7qa2ko6sRwAj/

Ināra Dana Puškevica, kuldīdzniece:

– Pēdējā laikā redzējusi neesmu. Agrāk manīju pie veikala Maxima un Liepājas ielā pretī veikalam Saldo. Pēdējoreiz redzēju pavasarī. Vairāki sēdēja, cits dzēra alu, cits šņabi. Domāju, ka tiem, kas te klīst pa pilsētas centru, palīdzēt vairs nevar: viņi nodzērušies tiktāl, ka dzīvo tikai alkoholam. Citi ir tik nekaunīgi, ka no garāmgājējiem ubago naudu. Man neviens prasījis nav, un, ja prasītu, nedotu.

Mairita Andrušaite, kuldīdzniece:

– Kuldīgā tā noteikti ir problēma. Manu viņus pie veikala Maxima, katru vakaru kādu var redzēt uz Pilsētas laukuma soliņiem. Tur daudzi prasa naudu, arī man ir prasījuši, bet vienmēr saku, ka alkoholam nedošu. Ja vajadzētu pārtiku, tad palīdzētu. Esmu redzējusi viņus arī lietojam alkoholu, un reiz, kad gāju garām, bija agresīvi – dusmīgi, ka garāmgājēji nedod naudu. Toreiz atbrauca policija. Naktī Pilsētas laukumā piedzēries vīrietis nāca prasīt cigareti. Teicu, ka nav, un viņš sāka skriet pie citām automašīnām, prasot to pašu. Toreiz izsaucu policiju. Manuprāt, cilvēki dzer ieraduma pēc. Kad iesāc, nevari apstāties un pēc laika esi kļuvis atkarīgs.

Una Blūma, skrundeniece:

– Esmu viņus manījusi Skrundā. Biežāk autoostas apkārtnē uzturas vieni un tie paši. Pa vienam nesēž, biežāk pa diviem trim. Agresīvi gan nav. Redzu, ka policija atbrauc, viņus aizdzen vai savāc. Mani viņi netraucē, jo skandālus netaisa. Iemesli, kāpēc sāk dzert, gan jau ir dažādi. Iespējams, bijusi kāda traģēdija, varbūt pazaudējuši darbu, īpašumus, ģimeni. Cits varbūt sācis dzert aiz garlaicības – kas to lai zina? Taču motivācijas atmest viņiem nav nekādas.

Mārtiņš Laugals, aizputnieks:

– Pa retam kādu redzam, biežāk pie Pilsētas laukuma. Agresīvi nav bijuši. Neesmu pievērsis uzmanību, vai tur tiek cilāta pudele vai lietotas citas vielas. Kamēr viņi netraucē citus, arī mani tas netraucē, bet smuki jau nav, ka tādi pilsētas centrā sēž. Kas to lai zina, kāpēc dzer? Nezinu, kā palīdzēt un kas tiek darīts valsts līmenī. Manā vidē alkoholisms nav problēma.

Ludvigs Kurcišs, pensionārs no Rendas:

– Dažreiz redzu, ka sēž savā kompānijā. Kuldīgā esmu reizi nedēļā, bet šad tad viņus redzu Liepājas ielā rindiņā sēžam. Agresīvi nav, sēž klusu un novēro cilvēkus – noskata upuri, kas varētu iedot kādu centu pudelei. Man nav prasījuši. Nezinu, kas būtu jādara, lai tādi centrā nesēdētu. Varbūt policijai biežāk jāuzmana, jāved uz atskurbtuvi, lai gan lielas jēgas nav: izguļas un atgriežas. Par atbalsta programmām vai citu palīdzību neesmu dzirdējis.

Anete Vidiņa, mājsaimniece:

– Ir tādi, kurus konstanti redzu sēžam Liepājas ielā. Parasti kopā kādi pieci. Viņi ir miermīlīgi un apkārtējos, cik manu, netraucē. To, ka uzkrītoši uz ielas dzertu, redzējusi neesmu, bet plastmasas maisiņos pudeles droši vien ir. Ar situāciju Rīgā Kuldīgu salīdzināt nevar: Rīgā citi ir arī uzmācīgi, prasa naudu, bet te man neviens neko nav prasījis. Manuprāt, dzert sāk kādas traģēdijas dēļ. Latvijā alkohols dažādās situācijās tiek lietots ļoti bieži. Alkoholisms nāk līdzi no padomju laikiem – to, par nelaimi, esam saņēmuši mantojumā.

________________________________

#SIF_MAF2024