Radīt ārpus plaknes

„Man nebija citu variantu, kā nonākt tikai mākslas pasaulē, jo uz zīmēšanas pulciņu Rīgas Pionieru pilī vecāki aizveda, kad man bija četri gadi,” atklāj gleznotāja, scenogrāfe un kostīmu māksliniece KRISTĪNE ABIKA. Kuldīgā viņa dzīvo astoņus gadus. Līdz septembrim Ķimales muižā vēl ir apskatāma izstāde Meteorīti Ķimalē, bet Kuldīgas mākslinieku rezidencē nesen beidzās izstāde Dārzkopja gads.

Kristīnei patīk darboties, mainot mērogu, lai māksla lielā izmērā iziet ārpus sienām. Viņas darbi nav tikai klasiskas gleznas uz audekla – tās ir arī uz skārda un cita materiāla. Izstādēs bieži ir gan parasti, gan neordināri priekšmeti.

Ar stingru, akadēmisku sākumu

„Bērnībā biju kustīga un žibulīga, un 70. gadu beigās vecāku loģika bija tāda, ka bērniņam vajag ko mierīgāku. Es jau zīmēju, bet ne vairāk kā citi tajā vecumā. Turpināju zīmēt līdz Jaņa Rozentāla mākslas skolai, kurā bija milzīgs konkurss, tāpēc pirmajā gadā izkritu. Iestājos otrajā gadā. Tas sakrita ar Atmodu 1988. gadā, kad daļa bērnu uz skolu gāja ar prievītēm un auseklīšiem kā es un daudzi nāca ar kaklautiem. Skola bija stingra, klasiska un akadēmiska – esmu pateicīga, ka to apguvu. Vienīgais loģiskais ceļš – uz gleznošanu Mākslas akadēmijā. Tikām gatavoti kā klasiski stājmākslas profesionāļi.”

Paveras jauna pasaule

„Līdz scenogrāfijai nonācu, sastrīdoties ar labāko draudzeni. Rozentāla skolas audzēkņi pārsvarā stājās gleznotājos, viņa arī. Domāju plānu B, lai tikai nebūtu tur. Pēc naivas izslēgšanas metodes iestājos scenogrāfos: sapratu, ka tas saistīts ar teātri, jo vecāki mani tur veda. Komiski, ka scenogrāfiem un gleznotājiem gleznošana notika vienā klasē, bet tas kļuva mazsvarīgi, jo pavērās pilnīgi cita pasaule. Mums tika pieslēgti jaunie režisori Regnārs Vaivars, Gatis Šmits, Dž.Dž. Džilindžers. Kursadarba vadītājs bija režisors Pēteris Krilovs – tagad ļoti tuvs cilvēks, labs draugs un kolēģis vairāk nekā 20 gadus. Mums mācīja domāt telpā un arī dramaturģiski, veidot atmosfēru. To mācīja Andris Freibergs, Latvijas scenogrāfijas tēvs.

Maģistrantūrā pārgāju atpakaļ uz gleznotājiem, jo Rozentāla skola bija gana izskalojusi smadzenes, lai bez gleznošanas es nevarētu iztikt. Tolaik drošāk jutos plaknē, nevis telpā, tagad otrādi. Iestājos pie profesora Alekseja Naumova un Kaspara Zariņa – tie bija mani skolotāji divus gadus. Akadēmiju beidzu kā gleznotāja: bakalaura grāds ir scenogrāfijā, maģistra grāds – glezniecībā.”

Teātris ņēmis virsroku

„Pēc studijām pirmā skola Krievu drāmas teātrī pie režisores Allas Sigalovas bija skarba. Viņa veidoja izrādi Kabīrijas naktis pēc Federiko Fellīni filmas ar Raimonda Paula mūziku. Ja izturēju to, varu izturēt daudz ko citu. Izrāžu piedāvājumi turpinājās, vienlaikus gleznoju – bija labs balanss. Gadu gaitā teātris ņēma virsroku, un tur strādāju arvien vairāk. Sākumā biju kostīmu māksliniece, pēc tam, pateicoties Krilovam, scenogrāfe.”

Atklāj skārdu

„Līdz skārda darbiem nonācu, pateicoties teātrim, jo izrādē Mollija saka „jā”, ko veidojām ar Mariju Bērziņu un Pēteri Krilovu, vajadzēja iekārtot telpu. Scenogrāfijā daudz metāla lietu: notekcaurules, skārda vanniņa. Gāju uz metāla pieņemšanas punktiem – meklēšana šūpulī ielikta no vecākiem, jo viņi kolekcionēja vecus pulksteņus, mēbeles un citus priekšmetus. Es to transformēju citā virzienā – uz industriālām metāla lietām. Metāllūžņu punktā atkal pavērās jauna pasaule – mana pasaule! Līdz šim gleznoju uz audekla, bet sapratu, ka ar skārdu varu kaut ko darīt ārpus teātra. Ar draudzeni, fotogrāfi Agnesi Zeltiņu izdomājām galerijā Istaba veidot izstādi Bleķa ainavas: viņa uz metāla plāksnēm printēja fotogrāfijas, es gleznoju. Tas bija pirms astoņiem gadiem.”

Četras izrādes

„Man tuvojas četras izrādes. Pirmā ir opera Kains ar režisoru Jurģi Spulenieku, kurā veidošu kostīmus. Interesants darbs būs Rīgas Krievu teātrī – to iestudē jauns režisors, horeogrāfs Dmitrijs Gaitjukevičs, ar ko sadarbojos Jaunajā Rīgas teātrī. Darba nosaukums ir Trolejbuss vārdā Ļubočka – etīdes par cilvēkiem sabiedriskajā transportā. Stāsts par mums visiem, kuri vēlas mīlestību, prieku un laimi. Būs izrāde Raimonda Paula koncerts interesantā stilā, jo attēlots 80. gadu beigu, 90. gadu sākuma estrādes koncerta ģenerālmēģinājums televīzijas studijā. Galvenais pasākums būs Ilgu tramvajs Latvijas Nacionālajā teātrī Pētera Krilova režijā, kur veidošu gan scenogrāfiju, gan kostīmus.”

Ar daudzām šķautnēm

„Mani visspilgtākie darbi ir teātra izrādes. Varu minēt sadarbību ar Pēteri Krilovu. Par izrādi Lūgšana resnajai tantei pēc mana mīļākā rakstnieka Selindžera darba Jaunie cilvēki dabūjām Spēlmaņu nakts balvu Grand prix. Liepājas koncertzālē Lielais dzintars izstāde Brazilvuds kopā ar fotogrāfu Māri Ločmeli bija jaunums un lūzumpunkts, pēc kura bija vieglāk radīt izstādi Dārzkopja gads. Rozentāla skola un Mākslas akadēmija mani izdresējusi par gleznotāju plaknē, bet sapratu, ka varu radīt daudzšķautņaināk.

Nevaru nepieminēt filmu Sarkanais šķūnis, kurā esmu māksliniece un atbildu par rekvizītiem, kostīmiem un telpu. Tā ir montāžā, bet pirms diviem gadiem filmējām Sārnates jūrmalā. Uzbūvējām šķūni viens pret vienu ar Raimonda Staprāna gleznu.”

Te ir laiks draudzībai

„Kuldīgā nonācu nejaušības un sakritību rezultātā. Pēc astoņiem gadiem jūtos piederīga un absolūti vietējā. Protams, zinu stāstus, ka jābūt kuldīdzniekam vismaz trešajā paaudzē, lai vispār tāds skaitītos (smejas). Jo ilgāk dzīvoju savā mīļajā Upes ielā, jo vairāk iejūtos. Esmu iekļāvusies pagalma komūnā.

Nevaru arī neizpausties kā māksliniece. Pirms septiņiem gadiem mākslinieku rezidencē atklāju izstādi Kristālrežģis, ko kūrēja Uldis Pētersons. Sapratu, ka ir svarīgi pilsētā pierakstīties ar izstādi – bija tikai metāla darbi un priekšmeti. Pēc sešu gadu pauzes Dārzkopja gads bija otrā izstāde.

Man pilsētā patīk vide un dzīves ritms. Šī vasara gan apgāž turpmāk sakāmo, jo te nav mazāk spraigi kā Rīgā. Bet cilvēkiem ir vairāk laika otram, ir laiks draudzībai, un tas ir zelta vērtē. Kuldīga man ir jaunu draugu epicentrs. Man patīk dzīvot pie upes ar dārzu, jo tas ir kā ķermeņa daļa. Ziemas gan šeit nepiesaista – tas ir kaut kas superizolējošs! Tad ir grūti, jo liekas, ka visas labās lietas notiek Rīgā. Esi piesiets pie krāsns, tumsā un izdzīvošanas režīmā. Es tad braucu uz Rīgu un izbaudu tās sociumu. Tikko sākas pavasaris, saprotu, ka labākas vietas par Kuldīgu nav.”

Mazs un liels

„Svarīgākās vērtības man ir dzīvesprieks, mazas nejaušības un parastā ikdiena. Vienmēr ir kas mazs, jocīgs, priecīgs un krāsains. Jāspēj to saglabāt. Man aizvien vairāk patīk dzīve. Draugi ir milzīga vērtība. Jo vairāk dzīvoju, jo vairāk kļūstu optimiste, nevis pesimiste. Jo tālāk, jo svarīgāka dažādība. Tāpēc Kuldīgā vadu Alekšupītes ekspedīcijas – tas ir mans prieka avots. Satieku dažādus cilvēkus ārpus teātra vai citu radošo cilvēku burbuļa.

Mans sapnis ir formēt skulptūras no metāla un darboties lielformātā. Tas ir reāls plāns – vajag sagrupēties. Mani interesē dzīve ārpus teātra un tas, kā to var sapludināt ar mākslu. Kuldīga ir palīdzējusi ar dzīvesveidu. Es kā tīra rīdziniece pret dzīvi mazpilsētā biju tik aizspriedumaina! Tagad jūtos te kā zivs ūdenī.”