LAI ŪDENS NEATŅEM DZĪVĪBU

Ja peldēt, tad droši

Rakstu sērijā Cilvēks un drošība šoreiz par aktuālu tematu – peldēšanu un nelaimes gadījumiem, tostarp tādiem, kuros zaudēta dzīvība. Kāpēc Latvijā ik gadu dažādās ūdenstilpēs iet bojā ap 130 cilvēku? Kas būtu jādara, lai situācija uzlabotos?

Peldēšana ir viena no vasaras mīļākajām nodarbēm gan lieliem, gan maziem. Taču pie ūdens vienmēr jāatceras par drošību. Latvijā ik gadu noslīkst vidēji 129 cilvēki, un septiņi no tiem ir bērni. Bet pagājušajā nedēļā Kurzemē vien tā bojā gājuši pieci cilvēki. Tik daudz zaudēts nepieskatīšanas, pārgalvības, alkohola un savu spēku pārvērtēšanas dēļ. Satraucoši arī tas, ka Latvijas iedzīvotāju prasme peldēt ir samazinājusies, un trešdaļa cilvēku atzinusi, ka dzīves laikā viņi ūdenī nonākuši dzīvībai bīstamā situācijā, liecina Latvijas Peldēšanas federācijas un biedrības Peldēt droši aptauja.

Patīk, tāpēc joprojām māca

„Daži uz ūdens var noturēties diezgan ilgi, bet uz priekšu netiek. Kritiskā situācijā tāds cilvēks līdz krastam var netikt. Bet labi peldētāji to dara brīvi – lieliem, plašiem vēzieniem – un tiek uz to punktu, kuru izvēlējušies,” saka pieredzējusī sporta skolotāja Dzintra Freimane, kura daudziem kuldīdzniekiem ierādījusi pirmās peldēšanas iemaņas.

TAS JĀDARA PROFESIONĀĻIEM

Peldēšanas tehniku vislabāk varot iemācīties baseinā: cilvēks skatās uz līniju, ķermenis, arī galva atrodas pilnīgi paralēli ūdenim. Savukārt upēs, ezeros, dīķos ūdens nav tik dzidrs, nevar redzēt grunti, un, lai taisītu nākamo vēzienu, galva jāpaceļ. „Līdz ar to ir mazliet grūtāk, jo, galvu paceļot, kājas iet uz leju un peldēt ir fiziski grūtāk. Profesionāļiem labi visādos ūdeņos, bet es runāju par tiem, kuri peld savai veselībai un labsajūtai, varbūt piedalās tautas klases sacensībās,” skaidro Dz.Freimane.

Skolotāja uzskata, ka Kuldīgā ir brīnišķīga iespēja izmantot baseinu. Agrāk, lai ierādītu peldētprasmi, viņa ar V.Plūdoņa Kuldīgas vidusskolas audzēkņiem devusies uz Ventspili. „Darījām to visu mācību gadu. Tas prasī-
ja trīs stundas dienā, bet bija tā vērts,” secina skolotāja. Vislabāk esot bērnu sūtīt mācīties pie profesionāļiem. Lai gan Kuldīgas novada sporta skolā peldēšanas sekcijas nav, ir treneri, kuri to labprāt dara: Dz.Freimane, Mareks Veiss, Andris Mazais. „Man ir pulciņš, kuru finansē bērnu un jauniešu centrs, līdz ar to jaunajiem peldētājiem tas ir par brīvu. Un ir daudz tādu vecāku, kuri pulciņa laikā paši mācās blakus celiņā. Atnāk līdzi bērniem un iemācās labi peldēt,” pieredzē dalās Dz.Freimane.

Viņai žēl, ka skolās peldētmācība nav obligāta, tikai desmit nodarbību 2. klases bērniem: „Bet tas ir gaužām maz. Dažās skolās klases ir lielas, tad bērnus sadala uz pusēm, un iznāk tikai piecas nodarbības. Kāds bērns vēl saslimst, un tad ir tāds formāls pasākums. Bet Lietuvā skolēni mācās peldēt no 1. līdz 5. klasei katru gadu 14 stundas. Tad arī var iemācīties.”

VISAS SKOLAS IZMANTO

Sporta skolas direktora vietnieks Ivo Solomahins pastāstīja, ka mācību gadā peldbaseinu var izmantot visas novada skolas. Un tās to arī darot. „Nāk no pilsētas, brauc no laukiem ne tikai 2., bet arī 3. klase. Ja skolēnu mazāk, brauc vairākas klases. Transporta dēļ dažas brauc tikai pirmajā pusgadā, dažas otrajā, bet izmanto visas. Tāpat iespēja baseinu apmeklēt ir visām sporta skolas grupām, un lielākā daļa treneru to izmanto. Dzintra Freimane vada bērnu un jauniešu centra pulciņu trīs vecuma grupām. Peldētmācību par maksu piedāvā treneri Mareks Veiss un Andris Mazais. Iespējas ir, tāpēc aicinu gatavoties jaunajai sezonai,” iedrošina I.Solomahins.

Dz.Freimane piebilst: „Tas ir skolas un pašvaldības attieksmes jautājums. Daudzi sporta skolotāji var bērnus mācīt peldēt, bet daļai tas nepatīk. Darbs ir atbildīgs, un vajag lielu pacietību, jo bērni ir dažādi. Dažs raud jau tad, kad ūdens pilīte trāpījusi sejā. Cits ūdenī tikai kaut kā kuļas, bet jau ir ļoti pārgalvīgs. Tādu kompāniju mācīt ir ļoti grūti. Bet man patīk, tāpēc joprojām to daru.”

NODERĪGIE PALĪGI

Jautāta par peldlīdzekļiem, ko izmantot mācībās un atpūtā pie ūdens, Dz.Freimane atgādina, ka, braucot ar laivu vai supa dēli, veste jāvelk visiem, arī labiem peldētājiem, jo var iekrist neveiksmīgi un aizrīties. „Agrāk populāri bija glābšanas riņķi – tie man patika labāk. Braucot ar laivu, gribu pasauļoties, bet veste visu laiku virsū. Ja blakus būtu riņķis, uzreiz ieķertos, ja nu kas,” spriež skolotāja.

Viņa uzsver – vecākiem ūdenī visu laiku jābūt bērnam klāt, jāspēlējas, jāveido lietutiņš, jātup zem ūdens, lai pie tā pieradinātu: „Peldētmācībā mazas viltības jālieto gan vecākiem, gan treneriem, piemēram, jāliek zem ūdens meklēt mantiņas vai krāsainus akmentiņus.” Uz populārajiem uzročiem nevar paļauties, jo arī ar tiem bērns var pēkšņi aizpeldēt pa straumi.

Dz.Freimane uzskata: vislabāk doties uz oficiālajām peldvietām kā Mārtiņsalā pie Ventas, kur ir arī glābēji. Bet ļoti laba vieta esot arī Melnā kolka, kur ūdenī var ieiet pakāpeniski. „Pirms peldēšanās noteikti jāpārbauda grunts. Labs peldētājs var ienirt un paskatīties, vai nav zari vai akmeņi. Var pat būt tā, ka iepriekšējā dienā peldējāt un nekā nebija, bet pa nakti ieskalots kāds baļķis vai akmens,” brīdina regulārā peldētāja.

SVARĪGI VIENAM OTRU PIESKATĪT

Kā galvenos noslīkšanas iemeslus Dz.Freimane min alkoholu, spēku pārvērtēšanu, pārgalvību un bērnu nepieskatīšanu. Viņa apstiprina: slīkstošais nevis kliedz, bet histēriski māj ar rokām. Tāpēc svarīgi peldēt kompānijā, kur cits citu var pieskatīt: „Arī bērnus ūdenī es sadalu pa pāriem, lai viens otru uzmana, ja nu kādam kļūst slikti, pietrūkst spēka vai notiek kas cits.”

Vistraģiskākie esot lēcieni ūdenī. Arī skolotājas pieredzē šāds gadījums bijis: „Viena meitene ielēca, un es pēkšņi jutu, ka viņas nav. Nobrīnījos, jo zināju, ka peld labi. Izrādās, viņu bija nesusi straume.” Dz.Freimane atgādina: ja straume nes, vajag pa to laisties un peldēt pa diagonāli, nevis censties tikt krastā pa taisno un tā iztērēt visus spēkus. Cilvēki slīkstot tāpēc, ka nobīstas. Tā vietā, lai gulētu uz muguras un atpūstos, varbūt pasauktu palīgā, viņi ar ūdeni cīnās un zaudē spēkus. Ja peldētājs iekļuvis virpulī, jācenšas nolaisties līdz gruntij, atsperties un peldēt ārā. Un ļoti svarīgi esot iemācīties, ka galvenā izelpa peldot ir caur degunu, jo tajā ūdens neieies nekad.

Bet, ja kāds slīkst, vispirms vajag apkārtējos lūgt izsaukt palīdzību, tad mēģināt slīkstošo nomierināt, bet glābt doties tikai tiem, kuri pārliecināti, ka to spēj. „Glābt jāprot, citādi var noslīkt abi. Labāk ir piepeldēt no mugurpuses. Bet, ja viņš histēriski ķeras klāt, tad jāsit pa saules pinumu, lai zaudē samaņu. Tad var izvilkt un mēģināt ātri dabūt ūdeni ārā no plaušām,” māca Dz.Freimane.

Bet atlikušajā vasarā viņa aicina visus peldēt droši un izbaudīt ūdens cēlējspēku, guļot tajā gan uz muguras, gan uz sāniem un vēdera.

________________________________

Bijuši arī riskanti gadījumi

Peldēšanas entuziasts un sertificētais treneris Raits Valters nesen sacensībās ezerā Peldam Vilgālē savā vecuma grupā ieguva 3. vietu, lai gan atklātos ūdeņos sācis peldēt tikai 40 gados.

Vasarā upēs vai ezeros viņš esot regulāri: „Ja kilometru dienā nopeldu, esmu apmierināts. Ja iznāk ar draugiem aizbraukt uz Vilgāles ezeru, peldu ap salu, un tas prasa 50 minūtes.” Tā kā kustībā jābūt regulāri, Raits, ja netiek ūdenī, rīko sauso treniņu: ar ūdeni aplejas, elpo un vingro. Stiepšanos izpildot arī katru reizi pirms došanās ūdenī.

R.Valters uzskata: ar ūdeni jāsadraudzējas jau trīs četru gadu vecumā. Tas jādara baseinā, jo vispirms jāiemācās izelpot zem ūdens. Svarīgi bērnam iemācīt, kā jārīkojas, ja ūdens iegājis mutē: tas jānorij, nevis jāmēģina izspļaut. Tikai tad vajadzētu ierādīt peldēšanas stilus.

Viņš novērojis, ka daudzi puslīdz labi māk peldēt brasā. Populāri esot arī kraulā, bet tad galva jāliek ūdenī un jāmāk pareizi elpot uz abām pusēm, lai nezaudētu orientieri. Tauriņstils esot visgrūtākais. „Es peldu jebkurā, bet pamatā kraulā un peldēšanas laikā stilus nemainu,” stāsta R.Valters. Viņam grūti Ventmalā noskatīties uz tiem, kuri peld nepareizi, bet Raits māca tikai tos, kuri paši vēlas. „Ir daudz palīglīdzekļu. Es parasti dodu dēlīti un pleznas un vispirms mācu strādāt ar kājām. Pleznas palīdz ķermeni noturēt un dod līdzsvaru. Labi noder brilles un ausu aizbāžņi, lai ūdens netraucē.” Bet ne visiem varot iemācīt, sevišķi cilvēkiem pēc 50.

R.Valters priecājas, ka to, kuri piedalās sacensībās atklātos ūdeņos, kļūst arvien vairāk. „Žēl, ka Latvijas Peldēšanas federācija peldējumus vairs nerīko – to dara tikai individuāli rīkotāji Vilgālē, Ciecerē un Liepājā. Drošību ūdenī var apgūt, tieši parādot, kā atklātos ūdeņos var peldēt dažādās vecuma grupās un distancēs. Igauņi šādās sacensībās rāda, kā droši peldēt, kā glābt slīkstošos. Bet mums tādas prakses diemžēl nav.” Nepieredzējušajiem viņš iesaka peldēt tā, lai netālu ir krasts vai sala: vislabāk upē, kur krastā var izkāpt jebkurā brīdī.

Regulārais peldētājs nezinot daudz gadījumu, kad cilvēki noslīkuši veselības problēmu dēļ, jo biežāk tas notiekot alkohola vai pārgalvības ietekmē. Pašam dzīvībai bīstami gadījumi nav bijuši, taču riskanti gan. Piemēram, ziemā, kad ūdens līmenis upē ir augsts, peldējis pāri Ventas rumbai, bet tam nopietni gatavojies: analizējis ūdens plūsmu un kritumus, noskaņojies psiholoģiski.

_____________________________________

VIEDOKĻI

Māca brīvprātīgos uzraugus

Toms Jēkabsons, biedrības Peldēt droši treneris:

– Lai drošību peldoties vairotu, pats svarīgākais ir sabiedrību izglītot. Tāpat peldvietās jāpalielina uzraudzība, un tad statistika varētu uzlaboties. Bet, kamēr paši nemainīsimies, neviens cits mūsu vietā to nedarīs.

Bērniem ļoti svarīgi ir peldētprasmi apgūt bērnudārzā un skolā. Bieži viss atduras pret finansējumu, vai kādā vietā nav baseina. Bet var jau rast citus risinājumus. Mūsu biedrība neuzskata, ka apmācība saistās tikai ar peldēšanu. Tā ir arī savu spēju apzināšanās un drošība pie ūdens. Ja pedagogi, kuriem baseina nav, iemācītu vismaz šīs prasmes, bērni atpūtā pie ūdens būtu daudz atbildīgāki un zināšanas nodotu arī vecākiem.

Patlaban sadarbībā ar Latvijas Peldēšanas federāciju pieaugušos mācām kā brīvprātīgos peldvietu uzraugus. Stāstām, kā bīstamās situācijās reaģēt, kā nelaimi pamanīt un novērst, neriskējot ar savu drošību. Mēģinām savu biedru loku paplašināt. Par brīvprātīgajiem uzraugiem ieinteresējušies arī glābēji no Kuldīgas. Cerams, ka viņi būs apņēmīgi un iecerēto realizēs jau šajā vasarā.

Jāstāsta un vēlreiz jāstāsta, īpaši bērniem

Mareks Veiss, glābējs, peldēšanas treneris:

– Noslīkušo skaita samazināšanai profilaksē vissvarīgākās ir informatīvās kampaņas. Cilvēkiem jāstāsta, jāstāsta un vēlreiz jāstāsta. Mēs nevaram statistiku mainīt ne pusgada, ne gada, pat ne piecu laikā. Bet varam jaunajai paaudzei ļaut pamazām kļūt zinošākai un gudrākai. Vecākiem cilvēkiem grūti iestāstīt, ka drošai atpūtai uz ūdens vajadzīga veste. Savukārt, ja bērniem apmācība peldēšanā būtu ne tikai 2. klasē, bet no 1. līdz 6. klasei, tad par drošību varētu runāt daudz vairāk un situāciju uzlabot. Valsts līmenī par to runā, bet, cik tālu jautājums izskatīts, nemāku teikt.

Es kā glābējs varu teikt, ka ar bērniem nelaimes ūdenī notiek pārgalvības, bet ar pieaugušajiem – alkohola dēļ.

Ar kolēģi nesen bijām Liepājā uz biedrības Peldēt droši semināru. Bija teorētiskās nodarbības, bet vajadzēja arī nopeldēt 200 metrus un glābt cilvēkus, ja apgāzies sups vai laiva. Vajadzīgs milzīgs darbs, lai cilvēkiem iemācītu nevis krist panikā, bet rīkoties atbilstoši situācijai.

________________________________

AKTUĀLAIS JAUTĀJUMS

Vai peldoties esat piedzīvojuši bīstamas situācijas? Kā mazināt ūdenī bojāgājušo skaitu?

Linda Zubriļena, arhitektūras tehniķe:

– Tagad dzīvojam Anglijā, Liverpūlē, un tur peldēt dodamies diezgan reti. Mums netālu ir jūra, bet tā tur ir citādāka nekā Latvijā. Tur tik bieži nebraucam kā šeit. Zinu, ka citur ir glābēju posteņi, citur nav, bet tur par nelaimes gadījumiem ūdenī cilvēkus tik bieži neinformē kā Latvijā, tāpēc, šķiet, cilvēki ir uzmanīgāki. Pirms neilga laika dzirdēju, ka jūras tuvumā meklēja puisi un beigās atrada noslīkušu.

Polīna Popeiko, rīdziniece:

– Mēs biežāk dodamies uz Jūrmalu.

Bīstamas situācijas manu bieži: pieaugušie nepieskata bērnus, daudzi dodas peldēt alkohola reibumā. Kuldīgā pie rumbas esmu redzējusi, kā cilvēki lec ūdenī ar galvu pa priekšu, un tas man šķiet ļoti bezatbildīgi. Esmu ārste un zinu, kādas traumas ūdenī var gūt, tāpēc pati neko pārgalvīgu darījusi neesmu. Pilnīgi droši jau nav nevienā ūdenstilpē: jūrā var aiznest straume, savukārt ezeros, dīķos nevar zināt, cik dziļš ir ūdens, kāds reljefs, tur var uzkāpt uz kā asa vai pakrist un sasisties. Pašiem jābūt uzmanīgākiem – jāpeldas zināmās un drošās vietās.

Sarmīte, kuldīdzniece:

– Es peldēt neeju, jo nemāku. Aukstā ūdenī nevaru ieiet veselības dēļ, tāpēc iemācīties nav bijusi vēlme. Bērni un mazbērni gan māk vai vēl mācās. Viņi biežāk brauc vai nu uz Padures dīķi, vai jūru pie Jūrkalnes un Užavas. Pati bīstamas situācijas ūdenī neesmu manījusi. Lai tik daudz nelaimju nenotiktu, pašiem jābūt uzmanīgiem un, galvenais, jāpieskata bērni.

Lāsma, kuldīdzniece:

– Peldos Ventā netālu no Kaļķu ielas kvartāla. Tur ir diezgan sekli, tāpēc liela peldēšana nesanāk, taču esam atraduši foršu vietu starp lieliem akmeņiem, kur ūdenī var iesēsties kā džakuzi. Zeme ir līdzena, droši var iet. Ģimenē visi protam peldēt. Ūdenī esam piesardzīgi, domājam par drošību. Nezināmās ūdenstilpēs neejam, taču traumas gan agrāk bijušas – Mārtiņsalā meita sagrieza kāju. Esmu novērojusi, ka cilvēki alkohola reibumā biežāk dodas pie ezeriem un tādās kompānijās, kas atbraukušas piknikā vai palikt pa nakti teltīs. Ja katrs pats būs apzinīgs un apdomāsies, kad var un kad nevar peldēt, bojāgājušo skaits mazināsies.

Sigita Markusa no Talsiem:

– Es vairāk peldos Abavā vai jūrā. Ezeros un upēs, ko nepārzinu, neeju. Tur droši vien ir bīstamāk nekā jūrā, kur ūdens krastā ir sekls, zeme līdzena. Neesmu redzējusi, ka citi rīkotos pārdroši. Pirms došanās peldēt noteikti pašam jābūt uzmanīgam, reibumā to nevajadzētu darīt, un, ja to dara kopā ar bērniem, viņi obligāti jāuzrauga.

Uvis Braunfelds no Ventspils:

– Mēs peldamies jūrā. Tur jāuzmanās no lieliem viļņiem. Tajos ir forši, taču jūra mēdz būt mānīga. Ģimenē peldēt mākam labi, taču ūdenī tāpat esam piesardzīgi. Jūrmalā jau cilvēku daudz, nezinu, vai bīstamas situācijas kur bijušas. Visi šķiet uzmanīgi, pieaugušie bērnus pieskata. Tur strādā arī glābēji, tāpēc ir drošāk. Domāju, ka ezeros ir drošāk, jo ūdens mierīgāks, tikai nevajag būt pārgalvīgam. Man ir zināms cilvēks, kurš jaunībā pārgalvības dēļ, nezināmā vietā lecot ar galvu pa priekšu, palika ratiņkrēslā uz mūžu.

__________________________________________

#SIF_MAF2024