Māsiņa, kas prot durt bez adatas

„Es esmu ļoti bagāta un ar dzīvi apmierināta! Man ir divas meitas, seši mazbērni un četri mazmazbērni. Visu mūžu esmu darījusi to, kas man ļoti patīk un ko droši varu saukt par sirdsdarbu,” saka kuldīdzniece LOLITA ZUNDOVSKA, kura agrākajā Kuldīgas bērnu konsultācijā visu mūžu nostrādājusi par medmāsu un nupat nosvinēja 85. dzimšanas dienu.

„LAI KATRAM TĀ BŪTU!”

Lolitas kundze stāsta: „Man dzimšanas diena ir vienā dienā ar Raimondu Paulu, un mums ir trīs gadu starpība: viņam 88, man 85. Gadi paiet ātri. Bērni, mazbērni aug ātri. Ja tā padomā, esmu ļoti bagāta, jo man ir 12 turpinātāju. Lai katram tā būtu! Tad latvju tauta neiznīktu. Man ir meitas Argita un Sangrita. Argita vada daudzbērnu ģimeņu biedrību Šūpulītis, viņai ir četri bērni. Sangrita ir direktores vietniece Viļa Plūdoņa Kuldīgas vidusskolā, un viņai ir divi dēli. Dzimšanas dienā meitas mani vienmēr iepriecina, un šogad bērnu un jauniešu centrā ar dziesmām sagaidīja Liene Šomase, kafejnīcā Staburadze bija uzklāts galds un bijām tuvākie cilvēki – kopā 24.”

PATĪK DĀRZS UN ŪDENS

Ziemā dienas paejot diezgan vienmuļi, bet līdz ar pavasari dzīves ritms kļūst straujāks: „Man ir sēta, dārzs – patīk tajā darboties. Tagad eju uz senioru skolu, uz baseinu. Lielajā baseinā vairs nevaru iekāpt, bet džakuzi vannā varu. Tur procedūra ir ļoti līdzīga ārstnieciskai masāžai. Ūdens cilvēku dziedē.”

SĀKUMĀ KULDĪDZNIECE PA JOKAM

Lolita smej: tā pa jokam viņa esot kuldīdzniece kopš bērnības, jo dzimusi Saldus novadā – vecā-
ki te neesot dzīvojuši. „Nāku no Ezeres. Vecāki bija jaunsaimnieki. Skola atradās sešus kilometrus no mājām. Sāku uzreiz mācīties 2. klasē, pa nedēļu dzīvoju internātā. Elektrības skolā nebija: viena lampa iedegta virs skolotāja katedras, otra klases aizmugurē. Vecāki veda produktus kopgaldam, un no tiem mums gatavoja pusdienas. Brokastīs un vakariņās deva tikai tēju, un ēdām katrs no mājām paņemto. Galds katram bija ar atveramām durtiņām, un priekšā atslēga. Tur katram stāvēja ēdiens. Pirmdienās gandrīz visi ēda pankūkas.

Pēc pāris mēnešiem kopā ar vecākiem pārcēlāmies uz Zaņas pagastu, kur trīs kilometru garais ceļš uz skolu veda caur mežu. Lai man vienai tik mazai pa to nebūtu jāiet, krustmāte mani paņēma uz Kuldīgu. Te mācījos 4. un 5. klasē, bet pamatskolu pabeidzu Zaņā.”

DARBA GRĀMATIŅĀ DIVI IERAKSTI

Lolita pilnīgi skaidri zinājusi, ka mācīsies par medicīnas māsu, jo kopš bērnības vairums rotaļu saistījušās ar zāļu gatavošanu un slimnieku ārstēšanu. „Taisīju zāles no strutenēm, vībotnēm, tēta māsai smērēju ar tām kājas, locītavas. Interese cilvēkam palīdzēt man bija no mazām dienām. No 14 gadu vecuma sāku strādāt Kuldīgas slimnīcā par sanitāri, bet kā nepilngadīga oficiāli nevarēju to darīt – strādāju uz cita cilvēka vārda. Kad beidzu māsu skolu, vēl biju nepilngadīga, tādēļ vēl gadu turpināju tur strādāt. No 18 gadiem sāku darbu bērnu konsultācijā. Manā darba grāmatiņā ir divi lieli ieraksti: pieņemta darbā un aizlaista pensijā. Un pa vidu dažādas pateicības. Mans patiesais stāžs neatbilst darba grāmatiņā ierakstītajam – nostrādāti 37 gadi.”

PRATA SARUNĀT

„Ļoti interesants ir darbs ar bērniem. Maziņi viņi ir ļoti patiesi. Uz spricēm nāca pie manis, vai es pie viņiem uz mājām gāju, un daudzi teica, ka mani gaidījuši. Es sarunāju, ka ieduršu, bet, tikko viņi gribēs, tā uzreiz vilkšu adatu ārā. Tā visi bija uz mieru. Teica, ka vakarā atkal mani gaidīs. Citiem teicu, ka iespricēšu bez adatas. Bērns savā uztraukumā nemaz nepamanīja, ka vatītē ielikta adatiņa. Ar bērniem mums sarunas veidojās viegli. Ar viņiem ļoti daudz jārunā, jāsadarbojas, un nedrīkst pievilt. Daudzās mājās vispirms gāju pie bērniem, un pēc laika tajā pašā gultiņā jau gulēja viņu bērni, pie kuriem gāju.”

PAR ORDENI NESA UZ ROKĀM

Starp daudziem citiem apbalvojumiem par labu darbu 1982. gadā no Maskavas medicīnas māsai piešķirts ordenis Goda zīme. Par to bijis rakstīts avīzē Cīņa: „Pēc ordeņa jābrauc uz Rīgu. Pēc pasniegšanas dakteris Mērnieks, kurš bija arodbiedrības priekšnieks, mani no tās ēkas iznesa uz rokām. Arī mājās no mašīnas līdz dzīvoklim aiznesa.”

GRIB IZPROVOCĒT, LAI RĀJAS

Dzīvesbiedru Ansi, kurš vēlāk no ģimenes aizgājis un kura šaisaulē vairs nav, Lolita satikusi slimnīcā. „Ķirurģijas nodaļā strādāju par sanitāri. Naktīs bija tikai viena māsa pa visām trim nodaļām tajā ēkā. Zināju smagākos slimniekus, kam jāpievērš vērība, bet viens cilvēks visus aptvert nevarēja. Savā dežūrā izstaigāju visus apraudzīt, un vienā palātā gulēja arī mans nākamais vīrs. Viņš, strādājot metālapstrādes cehā, dabūjis sitienu pa aci. Ārsts viņam aci aizbindējis, bet viņš bija apsēju noņēmis, lai es rātos. Viņš jau esot bijis mani noskatījis. Tā kā tajā palātā smagu slimnieku nebija, tad paskatījos, ka viss kārtībā, un izgāju ārā. Nezināju, ka acij jābūt aizbindētai.

Mācījos vakarskolā, un žetonu vakarā aizgājām uz balli kultūras namā. Tur viņš mani uzrunāja, vai viņu no slimnīcas atceros. Neatcerējos, bet tā mēs iepazināmies. Apprecējāmies. Vīrs man bija liels dziedātājs, dejotājs, un es domāju, ka mēs esam apdejojuši Latvijai riņķī. Esmu dziedājusi pašdarbnieku ansambļos. Kopā nodzīvojām 22 gadus, un tad viņš aizgāja pie citas. Meitas vēl mazas bija. Cīnījos ļoti. Dzīvoklis slikts, auksts – tēja uz galda pa nakti sasala ledū. Bet ar visu ir tikts galā.”

AR DZĪVI APMIERINĀTA

Lolita pēc rakstura esot optimiste: „Esmu apmierināta. Vai tad man kaut kā trūkst? Dzīvoklis ir, dārzs ir, paziņas visapkārt. Ģimene laba – bērni ir malači: izdarīgi, izpalīdzīgi. Mazbērni visi mācās, par mani rūpējas – pieskrien, apciemo, samīļo. Mazmazbērni visi ir mīlulīši. Pensija arī man ir. Tā gan tāda maza – būtībā esmu maznodrošinātā. Tajā laikā citos darbos pensiju aprēķināja pēc izpeļņas, bet mediķiem ne – rēķināja pēc vienas slodzes. Man alga bija 30 latu, bet pensija – 28 lati. Pāris mēnešus vēl pensijas vecumā pastrādāju, bet sapratu, ka divu latu dēļ nav vērts. Gan algu, gan pensiju kopā toreiz nemaksāja. Tagad man pensija ir vairāk nekā 400 eiro: var iztikt – pietiek. Ceļot nesanāk, bet nesūdzos. Protams, stipri jārēķina līdzi. Saņemu naudu – salieku aploksnītēs: malkai, apdrošināšanai. Esmu apdrošinājusi mazbērnus. To es zinu, ka ēšanai vairāk par diviem eiro dienā tērēt nevaru. Un nemaz nevajag. Vai tad es esmu švakra? Neesmu. Braucu ar mašīnu. Gadi prasa savu: visu daru tāpat kā agrāk, tikai daudz lēnāk. Diena tik ātri paiet! Sevišķi vasarā.”