Zelta ikrs atgriežas. Vai viss kārtībā?

Kad Kuldīgas novada tūrisma attīstības centra šīgada pavasara svētku Lido zivis Kuldīgā programmā ieraudzīju, ka Alekšupītē atkal notiks atrakcija Zelta ikrs, tiešām nopriecājos.

Jo, lai arī diskutēts, ka ne visas peldošās bumbiņas izdodas savākt un tās, iespējams, piesārņo vidi, tomēr krāsainais prieks, cilvēku azarts (mazāk – par tām ieņemtā nauda) man vienmēr šķitis svarīgs un Kuldīgai piestāvošs. Pati esmu bumbiņas pirkusi, ideju atbalstot, un Kurzemnieka uzņēmums laimējušajiem vienmēr devis balvas.

Tāpat man patika mūsu kopīgais, krāšņais, atraktīvais Pilsētas svētku gājiens, par ko Kuldīgu apskauda ventspilnieki un ne viņi vien. Bet saprotu un pieņemu, ka, laikam ritot, jānāk kam jaunam, citādam. Tā notika ar pašiem Pilsētas svētkiem, kas no skaļām četru dienu dzīrēm pārtapa klusinātos Vecpilsētas svētkos. Un tie man, jāatzīstas, pērn patika tīri labi.

Taču, par pārmaiņām domājot, negribas piekrist jau tādam kā izveidojušamies stereotipam, ka tā vēlējušies uzņēmēji. Jo ne visi uzņēmēji un citi iedzīvotāji domā līdzīgi (tas, starp citu, attiecas arī uz tikko ieviesto tūrisma nodevu). Cenšos izprast pašvaldības darba specifiku, kad gandrīz vienmēr jāatrod vidējais aritmētiskais, sabalansējot sabiedrības intereses, budžetu un izpildot priekšvēlēšanu programmu. Tas noteikti nav viegli.

Taču par vienu lietu man ir gan nesapratne, gan, uzklausot cilvēkus redakcijā un ārpus tās, arī žēlums. Un šis vārds ir garš un novazāts, bet es to te ņemu un uzrakstu lieliem burtiem. KOMUNIKĀCIJA. To attiecinu gan uz kultūras dzīves reformu (idejai piekrītu, bet ne tam, kā tas notiek jeb – drīzāk – kā ar iesaistītajiem par to tiek runāts), gan uz izglītību, kur smagi lēmumi jau pieņemti vai vēl sagaidāmi.

Bet atgriezīsimies pie sākumā minētā Zelta ikra. Neviens vairs neatceras, pirms cik gadiem tas parādījās, bet zinu, ka tā bija toreizējā tūrisma speciālista Arta Gustovska kaut kur ārzemēs noskatīta ideja un ka tai ķērās klāt un to realizēja kultūras centra darbinieki Andris Grīnvalds un Inta Burnevica. Sākotnēji bijusi doma, ka pa Alekšupīti peld rotaļu zivis, bet tās peldējušas vēderiem gaisā. Tad bijusi ideja par pīlītēm, bet arī tās gāzušās apkārt. Kopā ar kolēģiem nonākuši pie krāsainajām bumbiņām. Un nu, kad pēc pārtraukuma, manuprāt, tik tiešām foršā lieta atgriežas, gribēju Andri Grīnvaldu apsveikt, bet izrādījās, ka viņš par to uzzinājis kā jebkurš no mums – izlasot svētku programmā.

Protams, ideja nav patentēta. Protams, tā izveidojusies par Kuldīgas simbolu. Taču, manuprāt, pasākuma jaunajiem rīkotājiem būtu tikai normāli (un solīdi, un cilvēcīgi) ar Andri Grīnvaldu satikties un pārrunāt, ka tik populārais Zelta ikrs atgriežas, ka vieta tam tiks atvēlēta nevis Vecpilsētas svētkos, bet pavasara palu šovā Lido zivis.