Vīrieši dzīvo mazāk un klusē vairāk

Vita Liberte, zvērināta advokāte

Pasaulē arvien skaļāk tiek runāts par vīrišķības krīzi, un šo tēmu spilgti aktualizējis Ņujorkas universitātes profesors un uzņēmējs Skots Gelovejs grāmatā Piezīmes par to, kā būt vīrietim (Notes on Being a Man). Viņš uzsver – tā ir nevis ideoloģiska vai emocionāla diskusija, bet gan izmērāma realitāte, kas skaidri atspoguļojas statistikā: vīrieši biežāk cieš no atkarības, vientulības, bezdarba, nepabeigtas izglītības, paškaitējuma un pašnāvības.

Latvijā šī situācija ir īpaši skaudra. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2023. gadā paredzamais mūža ilgums vīriešiem bija tikai 70,4 gadi, bet sievietēm – 80,4. Desmit gadu starpība ir viena no lielākajām Eiropā. To lielā mērā nosaka dzīvesveids un riskanta uzvedība – vīrieši biežāk iet bojā ceļu satiksmes negadījumos, nelaimes gadījumos darbā un riskantas izklaides dēļ. Turklāt viņi retāk rūpējas par veselību: gada laikā ģimenes ārstu apmeklē ap 70% vīriešu, taču sievietes – 83%. Piektdaļa vīriešu atzīst, ka ārsta apmeklējumu atliek, cerot, ka „gan jau pāries”.

Augstā vīriešu mirstība atstāj nospiedumu arī demogrāfijā. Sieviešu Latvijā ir par 15% vairāk nekā vīriešu. 2024. gada sākumā bija 116 sievietes uz 100 vīriešiem, un tā ir lielākā disproporcija Eiropā. Pēc 50–60 gadu vecuma vīriešu skaits strauji samazinās, un senioru vidū sieviešu jau ir gandrīz divreiz vairāk. Daudzas sievietes vecumdienās paliek atraitnes vai bez partnera, bet daļa vīriešu pensijas vecumu nemaz nesasniedz. Tas rada plašākas sociālas sekas: ģimenes izjūk priekšlaicīgi, bērni aug bez tēva, bet darba tirgus zaudē pieredzējušus darbiniekus. Ne mazāk satraucoša ir situācija izglītībā. S.Gelovejs norāda, ka tuvākajos gados uz vienu augstskolu absolvējušu vīrieti varētu būt pat divas sievietes, jo tieši vīrieši visbiežāk studijas pārtrauc. Latvijā šī tendence jau ir realitāte, proti, 2024. gadā ar augstāko izglītību bija 41% sieviešu, bet tikai 25,8% vīriešu no 25 līdz 34 gadiem. Eurostat dati liecina, ka Latvija ir starp valstīm ar vienu no lielākajām dzimumu atšķirībām augstākās izglītības ieguvē Eiropā.

Izglītības plaisa tieši ietekmē nodarbinātību. 2024. gada beigās vīriešu bezdarbs Latvijā sasniedza 8,1%, bet sievietēm tas bija 5,4%. Starp reģistrētajiem bezdarbniekiem gandrīz 60% ir vīrieši. Tūkstošiem darbspējīgu vīriešu, kuri prasmju, veselības vai sociālu problēmu dēļ paliek ārpus darba tirgus, palielina nabadzības un sociālās spriedzes risku ģimenēs. Viens no skaudrākajiem vīriešu krīzes rādītājiem ir pašnāvību statistika. 2023. gadā Latvijā to izdarīja 267 cilvēki, no kuriem 225 bija vīrieši un tikai 42 sievietes (Eurostat, CSP). Vīrieši pašnāvību izdara aptuveni sešas reizes biežāk. Arī šī disproporcija ir viena no augstākajām Eiropas Savienībā. Īpaši augsts risks ir pusmūža vīriešiem un pusaudžiem, arī 15–19 gadu vecuma grupā lielākā daļa pašnāvību notiek zēnu vidū.

Speciālisti norāda, ka viens no būtiskākajiem faktoriem ir nepietiekama psiholoģiskā palīdzība un aizspriedumi pret tās meklēšanu. Vīriešu depresija nereti netiek diagnosticēta, un pieņemamāk joprojām šķiet emocijas apspiest vai lietot alkoholu, nevis par grūtībām atklāti runāt (Slimību profilakses un kontroles centra, Pasaules Veselības organizācijas dati).

Atkarība ir vēl viens nozīmīgs vīriešu krīzes elements. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) dati liecina, ka 2023. gadā alkohola patēriņš Latvijā sasniedza 11,7 litrus tīra alkohola uz vienu iedzīvotāju, un tas ir augstākais rādītājs OECD valstu vidū. Lai gan alkoholu lieto abi dzimumi, vīrieši to dara ievērojami biežāk un pārmērīgi. Ar alkoholu saistītas slimības, saindēšanās un nelaimes gadījumi vīriešu vidū ir daudz izplatītāki.

Eiropas kontekstā Latvija izceļas ar augstu sieviešu īpatsvaru vadošos amatos – tie ir 42,9%, otrs augstākais rādītājs Eiropas Savienībā uzreiz aiz Zviedrijas. No vienas puses, tas apliecina sieviešu līdztiesības progresu, no otras – izgaismo faktu, ka daļa vīriešu kvalificētās pozīcijās nespēj konkurēt. Kamēr sievietes arvien biežāk ieņem atbildīgus amatus, daudzi vīrieši paliek ārpus izaugsmes iespējām vai valsti pamet.

S.Gelovejs uzsver, ka sabiedrība ir īpaši skarba pret vīriešiem bez stabila darba un ienākumiem, un tas bieži nozīmē arī neveiksmes attiecībās. Savukārt bez ģimenes vai partneres daļa vīriešu zaudē motivāciju un dzīves struktūru, pieaug nosliece uz atkarību un izolāciju. Viņš norāda arī uz pozitīvu vīrišķo paraugu trūkumu – tēva neesamību vai emocionālu distanci ģimenē, un tās zēnu attīstību būtiski ietekmē. Latvijas statistika rāda: īsāks mūžs, augstāka saslimstība, pašnāvība, atkarība, zemāka izglītība un mazāka nodarbinātība veido nopietnu sabiedrisku un demogrāfisku problēmu loku. To var dēvēt par vīrišķības krīzi, kas ir daļa no globālas tendences. Ilgu laiku sabiedriskajā diskusijā dominēja rūpes par sieviešu tiesībām, un tas ir bijis nepieciešami. Taču tas nedrīkst nozīmēt vīriešu problēmu ignorēšanu. Kā uzsver S.Gelovejs, tas ir nevis karš starp dzimumiem, bet kopīgs uzdevums palīdzēt abiem pielāgoties pārmaiņām. Risinājums ir nevis atgriezties pagātnē, bet gan ieguldīt izglītībā, garīgajā veselībā, pozitīvos paraugos un atbalstā zēniem un vīriešiem. Vīriešu un sieviešu labklājība nav pretstati. Tie ir vienas sabiedrības divi balsti. Ja viens klibo, cieš visa sabiedrība.