Viens pats mājās

Kad pagājušajā nedēļā uzņēmēju brokastīs dzirdēju jaunā pašvaldības izpilddirektora starp citu izteikto pamatojumu, kāpēc mainīts tradicionālo Kuldīgas Pilsētas svētku koncepts, nodomāju: jā, par to jau runāts pasen. Lielie svētki vairāk sanāk atbraucējiem nekā vietējiem. Pirmkārt, vietējie jau mērķtiecīgi neņem brīvu no darba, lai baudītu svētkus, otrkārt, tieši vietējie gādā par viesu omulību. Esmu arī dzirdējusi kafejnīcu īpašnieku viedokli, ka nevar spēt visus uzņemt, ka cilvēki kļūst neapmierināti, ja ilgi jāgaida utt. Bet labi zinu arī to, ka ne vienmēr Kuldīga bijusi ceļotāju galamērķis, un mūsu pilsētas popularitātē bez mērķtiecīga pašvaldības vadības darba nenoliedzami liels nopelns bijis ilggadējam Kuldīgas kultūras centra ieguldījumam (ar Intu Burnevicu un Andri Grīnvaldu kā redzamākajiem personāžiem, bet daudziem jo daudziem neredzamiem rūķīšiem). Lai atceramies, ka Dzīres Kuldīgā tiešām lielā konkurencē ir saņēmušas Latvijas Pasākumu rīkotāju un pasākumu producentu apvienības galveno balvu. Tāpat zināms, ka, Dzīrēm pārtopot klusinātākajās Kuldīgas vitrāžās, bija daudz neapmierināto, īpaši žēlojās par gājiena iztrūkumu. Atceros, ka, aizbraucot uz citu pilsētu svētkiem un redzot gājienu tur, tas šķita tik vienmuļš, bez izdomas. Mēs bijām labākie, tostarp Kurzemnieks, kas vienmēr uzskatījis par tādu kā vietējā patriotisma īstenu apliecinājumu tajā piedalīties. Bet – kas bijis, bijis.

Visam ir otra puse, un šogad pašvaldības iecerētie Vecpilsētas svētki un domes mārketinga nodaļas pamatojums šķiet visnotaļ loģisks. Svētki vairāk būšot domāti mums pašiem. Tie būs klusāki un ilgs divas dienas. Tie vairāk piestāvēs mūsu vecpilsētas apjomam un stilam. Pašvaldības pasākumi būs viena daļa, bet otra – uzņēmēju rokās. Arī ar iespēju pelnīt. Un te nu radošumam ir, kur izpausties, tiesa, citādi, nekā gājienam pošoties.

Biju tikko kā atgriezusies no Sicīlijas, no daudzām mazām tūristu vairāk vai mazāk pilnām, senām pilsētiņām un nonācu šova Lido zivis Kuldīgā pašā epicentrā – proti, centos pa Liepājas ielu cauri apmeklētāju un tirgotāju pūļiem tikt līdz Rātslaukumam. Nē, es nežēlojos – biju pozitīvi pārsteigta par lielo ļaužu pieplūdumu, sak’, lai tak tirgotājiem kāds labums! Pilnas bija abas Ventmalas, pilns vecais tilts, un pat necentos iztēloties, kas ir ar jauno skatu torni.

Un tad nāca agrs svētdienas rīts, kad abas ar meitu nolēmām aiziet līdz rumbai un… satikām labi ja piecus interesentus. Vimbas turpināja lēkt, daba mosties, putni dziedāt – citādi apkārt valdīja klusums, miers un māju sajūta. Nu, gluži kā Viens pats mājās, varēju pajokot. Bet laikam jau mums, cilvēkiem, vajag gan to trako sestdienu, gan tādu miera svētdienu.