Vienkārša refleksija par runu

„Vēlu, lai uz citiem mēs neskatītos caur pieri. Bet gan ar gaišām acīm un atvērtu sirdi.” Tā ir tikai viena no Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča Vecgada vakarā izteiktajām domām. Un tā liek man atcerēties tos mirkļus, kad, smaidīga atgriežoties, teiksim, no Itālijas, ceru te satikt tikpat priecīgus cilvēkus, bet nereti kā pret cietu sienu esmu atsitusies pret pretimnācēju nīgro skatienu. Arī ikdienā, īpaši vasarā, braucot ar velosipēdu pa Kuldīgu, pa pilno Liepājas ielu, pāri vecajam tiltam un citur, ceru, ka manu lūgumu palaist vai atvainošanos par traucējumu varētu uzņemt kaut nedaudz laipnāk – nu tā, kā to dara pilsētas viesi ārzemnieki.

Man patika prezidenta atziņa: viņš gatavs saderēt, ka puse šīs svētku runas (tai skaitā Rinkēviča paša) nedzird, jo bērnu smiekli un klaigas ir skaļākas un svarīgākas. Un ka „tā ir labi, pat ļoti labi”. Patiesība, kā smej, izrādās vēl skarbāka, proti, no sešiem Kuldīgas ielās aptaujātajiem cilvēkiem pieci nebija pat klausījušies. Un patiesībā tam nav arī lielas nozīmes, jo vēstījums, ka prezidents runājis cilvēcīgi, klejo pa pilsētu (un sociālajiem medijiem) tāpat.

Jo bija šoreiz tā sajūta, ka tieku uzrunāta es personīgi. Kad izlasīju savas Liepājas laikraksta kolēģes ierakstu feisbukā, sak’, paldies, prezident, ka pieminējāt arī mani, iesmējos un nodomāju tieši to pašu. „Daudzi jauno gadu sagaida vienatnē mājās. Dažs tāpēc, ka tieši tā grib, bet dažs tāpēc, ka tā ir sanācis.” Jā, jo tāda ir dzīve. Un, jo ilgāk to dzīvojam, jo citādāk saprotam arī vārdus „domāsim viens par otru, pieskatīsim viens otru”. Jaunības skrējienā un pašaizņemtībā tam laika un sajēgas par maz.

„Un rūpēsimies par tiem, kas nav mēs, bet ir mūsējie.” Te man visspilgtāk acu priekšā nostājas ikgadējā būšana 3×3 pasaules latviešu nometnēs, kur katrs bērns ir katra bērns, proti, esam kā viena ģimene un uzpasējam katru mazuli. Protams, utopiski cerēt, ka tā notiks lielākā mērogā, taču iejaukties, ja kādam dara pāri, apturēt redzamās nejēdzības – to mēs varam arī tepat, savā pilsētā.

Bet visvairāk mani uzrunāja aicinājums: „Nebaidīsimies sapņot, darīt, kļūdīties un atkal darīt! (..) Jo neviens cits jau mūsu dzīves nepadarīs ne gaišākas, ne skaistākas. Mūsu laime ir mūsu atbildība. Un būt pašiem savas dzīves noteicējiem ir ļoti liela laime.”

Ir mirkļi, kad šī laime slīd ārā no rokām, kad jūtamies bezpalīdzīgi un sagrauti. Katram mums bijuši arī šādi brīži. Bet tā tomēr ir katra paša atbildība, kā tikt tiem pāri.

Un jāsaka: faktiski par prezidenta runu svarīgāki ir tie grozījumi likumos, ko viņš jau ir iesniedzis vai grasās darīt, lai uzlabotu drošību un labbūtību Latvijā. Taču apstākļos, kad mūsu sabiedrībā tik zema ticība valdībai un Saeimai, katrs no augšas nācis cilvēcīgs vārds ir no svara.