Vēsture nākotnē

Šodien ir viena no komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienām – 1941. gada 14. jūnijā padomju vara no Latvijas uz Krieviju izsūtīja vairāk nekā 15 400 iedzīvotāju, izpostot dzīvi tūkstošiem cilvēku. Tā bija pirmā masu deportācija no mūsu valsts. Otra un vēl tumšāka lappuse mūsu tautas vēsturē ir 1949. gada 25. marts, kad lopu vagonos tika sasēdināti un uz attāliem Sibīrijas apgabaliem aizvesti ap 42 000 cilvēku. Tādu tumšu lappušu ir bezgala daudz pusgadsimta garumā, un rodas jautājums: „Atcerēties vai aizmirst?”

Kā teicis kāds gudrais, pagātne var kļūt par smagu rungu, ar kuru dzīt zemē tautas pašapziņu. Oficiāli mums ir vēl viena totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas diena – decembra pirmā svētdiena, kad tiek godināti 1937. un 1938. gada genocīdā cietušie Krievijas latvieši. Taču karogs ar sēru lenti (kā to likums prasa) šajā dienā tiek izlikts vien pie tiem namiem, kurus uztur algoti sētnieki, un mani māc bažas, ka arī viņi tāpat kā liela daļa sabiedrības īsti nezina, par ko būtu jāsēro.

Esmu augusi politiski represēto ģimenē. Manu tēvu 1945. gada septembrī čeka arestēja kā nacionālās pretošanās kustības dalībnieku (toreiz klasificēja kā tautas ienaidnieku), mocīja Kuldīgā, Pētera ielas pagrabā, vēlāk Stūra mājā Rīgā, Stabu ielā, no kurienes nosūtīja uz politieslodzīto nometni Noriļskā. Līdzīgs liktenis bija manas mammas vecākiem no Latgales. Un vēl daudziem Latvijas nacionālo interešu aizstāvjiem no padomju okupācijas līdz pat valsts neatkarības atjaunošanai.

Daudzviet piemiņas akmeņos iekalts uzraksts: „Komunistiskā režīma represijās cietušajiem – okupācijas upuriem 1940–1991.” Visus neviens nav saskaitījis. Taču piemiņas vietā Pētera ielā minētajos datumos viņu pulciņš kļūst arvien mazāks. Dažviet pagastos piemiņas pasākumus vairs pat nerīko, vien pārvaldes darbinieki vai kādas represētās ģimenes atvases noliek puķes. 25. martā vēstures skolotāji skolēnus vēl var saorganizēt, bet 14. jūnijā ir brīvlaiks. Tomēr tas nenozīmē, ka šīs tumšās lappuses tautas vēsturē ir aizmirstas.

Lai kā gribētos sarkanbalti sarkanos karogus izkārt bez melnās lentes, rūgto pieredzi nedrīkst aizmirst tikai tāpēc, ka arvien mazāk ir dzīvu liecinieku un to pārklāj jauni notikumi. Šis skaudrais vēstījums nākamajām paaudzēm ir jānodod, bet ar bezpersonisku ziedu nolikšanu vien par maz. Īpaši tagad ir svarīgi jaunajai paaudzei izskaidrot, kāpēc represijas notika, lai nezaudētu vērtības, ko kādreiz svešā vara ar nežēlību centās iznīcināt.