Vērtīga ir atgriezeniskā saite un cilvēkstāsti

Arī šoreiz gada noslēgumā uzklausām savu novadnieku vērtējumu par Kurzemnieku un ieteikumus.

Gunita Lagzdiņa, rakstniece, žurnāliste, bijusī rendeniece:

– Es esmu no tās paaudzes, kam tekstu patīk aptaustīt, tāpēc man labāk patīk drukātie mediji, nevis virtuāli pieejamie. Šķiet, ka drukātajai avīzei ir lielāka vērtība, jo, redzot rakstu, kas ievietots virtuāli, bieži vien tekstam ātri pārslīdam pāri. Pati vairāk nekā 20 gadus esmu nostrādājusi reģionālajā laikrakstā Kursas Laiks, tāpēc man ir zināma gan redakcijas virtuve, gan dzīve ārpus tās. Tur esmu strādājusi gan kā korektore, gan žurnāliste. Rakstīju par veselību, kultūru, vēl citām tēmām. Vienu laiku manā pārziņā bija raksti par cilvēka mūžu, kad vecos cilvēkus intervējām par viņu dzīves gājumu. Šie stāsti, sevišķi, ja tika aizskarta izvešana uz Sibīriju, bija ļoti aizkustinoši un lika padomāt: „Par kādiem sīkumiem mēs vispār čīkstam?” Arī šodien vērtīgi būtu saprast, ka mums ir zeme, brīvība un miers. Pati neko no drukātajiem medijiem tagad gan neabonēju.

Ar Kurzemnieku uzaugu, dzīvojot Rendā, – avīze ģimenei vienmēr bija mājās. Tagad gan to šad tad nopērku, kad gadās uz to pusi aizbraukt, vai arī tad, kad jūs par mani uzrakstāt (smaida). Man vienmēr paticis avīzē lasīt vietējo cilvēku stāstus – uzzināt par pazīstamām personībām vai tiem, kuri no novada kļuvuši pazīstami citviet Latvijā. Šie stāsti man šķiet visinteresantākie. Ziņas, kas notiek šodien un notika vakar, ir otršķirīgas. Patīk izlasīt kādu recepti. Esmu arī no tiem, kuri min krustvārdu mīklas un piedalās konkursos. Tie ne vien rosina padomāt, bet arī ļauj iegūt no lasītāja atgriezenisko saiti, un, strādājot reģionālajā medijā, tas ir nozīmīgi. Kurzemniekā gribētu izlasīt, piemēram, par kādu no saviem vecajiem Rendas skolotājiem: latviešu valodas skolotāju Intu Liepiņu, bijušajām audzinātājām Valdu Strāķi un Alvīni Miķelsoni.