Trešdiena, 4. decembris
Vārda dienas: Baiba,  Barbara,  Barba

Vēl jāturpina

Raksta autors: Daina Tāfelberga

08:00 - 01.03.2024

Koncerts Ukraiņiem
Foto: Laila Liepiņa

Ir sācies trešais Ukrainas kara gads – aizvadītajā nedēļā ar domu apmaiņu, intervijām, analītiskiem un arī citiem raidījumiem plašsaziņas līdzekļos, koncertiem un citiem pasākumiem kultūras namos un dievnamos nosvinēta otrā gadskārta kopš Krievijas brutālā iebrukuma par savu neatkarību pārliecinātajā valstī. Vai iebildīsiet, ka nav labi šādā gadījumā runāt par svinībām, svinēšanu? Labāk lietot sērīgiem notikumiem piemērotāko pieminēšanu?

Taču vienā no tādiem svinīgiem pasākumiem atmiņā atausa Noras Ikstenas romāns Dzīves svinēšana. Atgādināšu sižetu: ir mirusi kāda sieviete, kas uz savām bērēm jau iepriekš uzaicinājusi katoļu priesteri, kurš savukārt piesaucis septiņus aizgājējas dzīvē svarīgus cilvēkus, lai tie katrs nolasa kādu psalmu. Vēlāk notiek tā dzīves svinēšana: cilvēki stāsta savas atmiņas, pārdomas, sapņus. Viss šķiet tāds sirreāls un iracionāls.

Dienu iepriekš politologs Andis Kudors intervijā Kurzemniekam, taujāts par situāciju Ukrainā un prognozēm, atzina, ka starp Putinu un Krieviju pastāv iracionāls moments – viņa rīcību ar normālu prātu grūti novērtēt. Atstājot militārās lietas profesionāļu izvērtējumā, mēģināju savā prātā pārskatīt, kas mainījies divos gados kopš tā 24. februāra rīta, kad plašsaziņas līdzekļi vēstīja: „Šorīt pasaule pamodās jaunā realitātē – citā ģeopolitiskā situācijā.” Ja neņem vērā vairāk vai mazāk plānotus dienaskārtības notikumus, tādu krasu izmaiņu nav bijis. Protams, izņemot to, ka Ukrainā sagrautas pilsētas, izpostīta cilvēku dzīve, ir neskaitāmi daudz upuru. Tikmēr Krievija ievērojami palielinājusi jaudu ne pārāk kvalitatīva bruņojuma ražošanai, no šīs valsts aizbēguši tie ļaudis, kas nespēj sadzīvot ar imperiālistisko patvaļu un vardarbību. Bet citādi tur viss turpinās pa vecam. Citās valstīs Ukrainas kara sakarā nav īstenojies, paldies Dievam, sliktākais scenārijs, diemžēl arī ne labākais no iesapņotajiem. Garš būtu saraksts, ko mazā Latvija darījusi, cenšoties ukraiņu tautai palīdzēt. Ziedojumi naudā, tehnikā, apģērbā, pārtikā. Patvērums daudziem simtiem cilvēku, skolas bērniem, darbavietas pieaugušajiem, psiholoģiskais atbalsts it visiem utt.

Sauc, kā gribi (svinības vai pieminēšana): pastiprinātās uzmanība nedēļa, kas veltīta otrajai gadskārtai, beigusies. Bet karš ar to nav beidzies. Ar līdzpārdzīvojumu vien nepietiek – Ukrainai joprojām būs vajadzīga arī praktiskā palīdzība. Līdz Rietumi paātrinās labā scenārija gaitu.

Atbildēt