Vajag sievietes! Vēl rūpnīcas, mežu un tūrismu

Lai gan pirms vēlēšanām lasīt sociālos medijus esot toksiski, tā gluži nav. Tur ik pa laikam pavīd arī veselā saprāta balss, pa kādam labam ieteikumam un pat pa humora dzirkstij.

Piemēram, interesanti ir lasīt Rolfa Jansona publicēto Vēlētāja viedokli vieglajā valodā. Tiesa, rakstītājs ies balsot savā Dienvidkurzemes novadā, bet nav nekāds otrs pasaules gals. „Jebkurš saraksts runā vienu un to pašu. Pārsvarā deklaratīvas, bet pareizas lietas. Tātad balsošana būs par personālijām.” Grūti nepiekrist.

Arī Kuldīgas novadā (ar nelieliem izņēmumiem) balotējošos partiju programmās nav sarakstītas nepieņemamas lietas. Konkrētāka programma ir tām partijām, kuru pārstāvji jau tagad ir domes deputāti, – vienkārši viņiem ir vairāk informācijas.

Par aplamu lietu ieraksta autors sauc to, ka visi saraksti sola veicināt vienmērīgu novada attīstību: „Tas nozīmē daudzmaz vienmērīgu līdzekļu sadali pa pagastiem. Tās ir muļķības un nelietderīga naudas izšķērdēšana.” Un vēlētājs skaidro tālāk – novada budžets veidojas no nodokļiem un pašvaldību izlīdzināšanas fonda. Nodokļi ienāk no uzņēmējiem. Cita nodokļu nauda sākotnēji arī nākusi no uzņēmējiem. Un tikai pēc tam nonākusi ārstu, skolotāju un policistu kabatās. Vislabākā esot tā nauda, kas ienāk, kaut ko eksportējot uz citām valstīm, no citas valsts nodokļu maksātājiem. Tātad jākoncentrējas uz tādu infrastruktūru, kas ienes naudu, kas pievieno vērtību. Un nosauktas trīs nozares: ražošana, mežs un tūrisms. Tātad jādara viss, lai uzlabotu ceļu tīklu. Un nevis uz tāliem tīrumiem, bet uz tuvām rūpnīcām un ražotnēm. Un jādara viss, lai attīstītu tūrismu: kemperu stāvlaukumus, ēstuves, jaunus kempingus, viesu mājas. Vairāk ceļotāju ir lielāki ieņēmumi, un tas jau esot tas eksports.

Bet nevalstisko organizāciju eksperte Inese Puriņa atzīst, ka ne jau programmas palīdz izvēlē: „Visa sāls slēpjas konkrēto personāliju raksturā, emocionālajā inteliģencē, prāta plašumā, strukturētā un stratēģiskā domāšanā un, kas nav mazsvarīgi, spējā atkāpties no saviem uzstādījumiem kopīgā labuma sasniegšanai.” Viņa iztēlojas, ka ideālajā pasaulē būtu nevis programmas un jautājumu un atbilžu sesijas ar sarakstu līderiem, bet kandidātu sarakstos iekļauto cilvēku personības, viņu uzskatu, vērtību sistēmas un intelekta iepazīšanas pasākumi.

Savukārt filozofs Vents Sīlis šo laiku sauc par postpatiesības laikmetu un raksta, ka tā ir diagnoze, kas attiecas ne tikai uz politiķiem, bet arī uz mums visiem, kas te dzīvojam, vērojam un balsojam: „Ja mēs aizmirstam, kas bija vakar, ja mēs ticam tikai skaistām frāzēm, kas visvairāk spīd šodien, un ja mēs nespējam ieraudzīt kopsakarības, tad mēs paši kļūstam par šo simptomu upuriem.”

Toties Latvijas Radio ziņu producente Aiga Pelāne no cita – humoristiskāka – skatpunkta redz demogrāfijas problēmu, ko visādi loka arī mūsu novada deputātu kandidāti. Proti, esot izrēķināts, ka Latvijā sievietes vidēji rada vairāk bērnu (skaits uz vienu sievieti) nekā citās valstīs Eiropā: „Tātad situācija nemaz nav tik slikta. Bet – trūkst pašu sieviešu, tāpēc arī bērnu skaits samazinās. Ja trūkst sieviešu, tad jāmeklē sievietes! Tikai tā var atrisināt problēmu pēc būtības. Un nevis celt pabalstus un visādi citādi atbalstīt…”