Vai kapu kultūra tamdēļ mainīsies?

Svētdien, 2. novembrī, katoļu baznīca, kā ierasts, svinēs Mirušo piemiņas dienu saskaņā ar Visu svēto atceres datumu.

Savukārt evaņģēliski luteriskā baznīca par Mirušo piemiņas dienu jeb Mūžības svētdienu sākotnēji Prūsijā, tad citviet noteica baznīcas gada pēdējo svētdienu pirms Adventes laika. Un 1832. gadā tam pievienojās arī Latvijas luterāņi. Visādi mums gājis ar tām baznīcu būšanām, bet kristīgā kalendāra gada noslēgums visā valstī arī oficiāli ir tā diena (šogad 23. novembris), kad ejam aizdegt svecīti pie tuvinieku kapu kopiņām, lai pieminētu savus mīļos, kas devušies mūžībā.

Dzīvojot Kuldīgā tuvu Annas kapiem, kādreiz varēju redzēt, ka šajos vakaros kapsēta staroja gluži kā Rīga. Bija pasākumi, ko rīkoja Kuldīgas komunālie pakalpojumi paši vai sadarbībā ar draudzes mācītāju. Tad uznāca kovids, kas pulcēties liedza, bet ne jau tā sērga vainīga, ka izzūd svecīšu vakari un pat tāda latviskajā kultūras mantojumā ierakstīta tradīcija kā kapu svētki. Daudzviet tādi vairs netiek rīkoti, jo cilvēki tos neapmeklē.

Atceros pasenāku sarunu ar dzejnieku un prozaiķi Andri Akmentiņu. Toreiz viņš bija ieradies Skrundā, lai ar jauniešiem parunātos par dzeju. Par mūsdienu dzeju. Pirms šīs tikšanās sēdējām uz soliņa pie Skrundas kultūras nama, un saruna aizvirzījās par pavisam citu tēmu – par kapu kultūru. Dzejnieks interesantā aizrautībā stāstīja, kā viņu (iedzimto malēnieti, tā teica) vecmāmiņa ņēmusi līdzi kapiņus kopt un mācījusi, cik perfekti ar grābeklīti smiltiņas jānogrābj. Ne šā tā, bet no tās pusītes, tādā līnijā, tad atkal pretēji. Kaut ko līdzīgu atceros no savas bērnības arī šeit Kurzemē, bet šodien tas vairs reti redzams. Tāda kapu kultūra latvju tautai vairs neatgriezīsies. Un līdzīgi, kā dzejnieks toreiz prātoja, tā arī es īsti nezinu, vai vajag.

Bet, no otras puses, kā tikko intervijā Kurzemniekam teica Artis Gustovskis, kaut kas ir jādara, lai informāciju par aizgājušajiem saglabātu. Savulaik aktieris Edgars Liepiņš dziedāja dziesmiņu ar Eduarda Veidenbauma vārdiem par melnām vārnām, kas laižas pār kapiem un žēli ķērc, ka nav dzīvot vērts. Tagad laižas droni, lai fiksētu kapu patieso situāciju un to digitalizētu. Tas notiek saskaņā ar topošā Kapsētu likuma prasībām pašvaldības kapsētas uzturēt atbilstoši kultūrvēsturiskajām tradīcijām, ievērojot ikviena tiesības uz cieņpilnu attieksmi pēc nāves. Lai notiek.

Bet Andris Akmentiņš citā intervijā teicis tā: „Īstā kustība – tā joprojām notiek ne jau kapu celiņos, bet kādā dziļā būtības kaktiņā, ko poētiski mēdz dēvēt par sirdi.”