Vai ātri izdosies izveidot jauno valdību? 

Kā jūs vērtējat premjera Krišjāņa Kariņa demisiju?

_______________________________

Ieilgušās mokas bija jāizbeidz

Lelde Metla-Rozentāle, politoloģe:

– Skaidrs ir tas, ka nākamajam premjeram ir jānāk no Vienotības. Labklājības ministres Evikas Siliņas kandidatūra, domāju, sakrīt arī ar Progresīvo kā iespējamo koalīcijas partneru redzējumu. Viņa ir sieviete un šobrīd kā ministre pārstāv labklājības sektoru. Turklāt viņai ir laba juridiskā izglītība un ilga pieredze politikā. Viņu varētu dēvēt pat par pelēko kardinālu, jo E.Siliņa jau apmēram 15 gadus ir darbojusies dažādos amatos, bet nav bijusi priekšplānā. Viņa ir bijusi parlamentārā sekretāre, padomniece ministriem. To, vai valdības veidošanas sarunas notiks ātri, ir ļoti grūti prognozēt. No vienas puses, Vienotības pārstāvis Arvils Ašeradens ir nosaucis 15. septembri kā vēlamo datumu, kad vajadzētu būt izveidotai valdībai, lai neaizkavētu nākamā gada valsts budžeta tālāko virzīšanu, bet, no otras puses, mēs jau tagad dzirdam, ka Nacionālā apvienība (NA) un Apvienotais saraksts (AS) vairāk vēlētos saglabāt jau esošo trīs partiju koalīcijas modeli. Bet savukārt gan Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS), gan Progresīvie un arī pati

Vienotība vēlas paplašinātāku modeli, tāpēc es domāju, ka debates būs. Un tāpat ir skaidrs, ka trīs partiju koalīcija jebkurā kombinācijā – arī, piemēram, ZZS, Progresīvie un Vienotība – ilgtermiņā var būt problemātiska. Labāk, ja būtu četras partijas, bet tas ir diezgan grūti panākams, un tas varētu sarunu procesu paildzināt. Ja paliks pie jaunas trīs partiju koalīcijas, kurā ir Progresīvie, ZZS un Vienotība, tad to varētu izveidot ātri, bet, protams, jāskatās arī, kāds būs Valsts prezidenta uzstādījums par to, kā viņš redz jauno valdības modeli.

Runājot par K.Kariņa demisiju, es domāju, ka īsti jau nebija citas izejas. Es pieļauju, ka viņš cerēja, ka kaut kādā veidā izdosies esošo koalīciju paplašināt. Taču izrādījās, ka tas neizdodas. Lai arī NA un AS pārstāvji sacīja, ka var turpināt strādāt, faktiski jau mēs redzējām, ka nekāda strādāšana nesanāk, jo katrs uzskata, ka viņa pozīcija ir pareizāka, un turas pie sava viedokļa, un nekāda sadarbība principā nav iespējama. Lai izbeigtu šīs ieilgušās mokas un panāktu valdības demisiju, nebija cita ceļa kā demisionēt premjerministram.

_______________________________

Kariņa demisija – ļoti novēlota

Jānis Ikstens, politologs:

– Vienotība premjera amatam virza Eviku Siliņu, kas ir pietiekami nopietns pieteikums.

Par to, cik ātri varētu risināties jaunās koalīcijas izveides sarunas, ir izskanējušas norādes, ka tam jānotiek līdz 15. septembrim. Es domāju, ka šajā laikā politiķi tiks skaidrībā. Pieļauju, ka koalīcijā būs tās trīs partijas, par kurām arī tiek runāts, respektīvi, Jaunā Vienotība, ZZS un Progresīvie. K.Kariņa demisija bija pareizs solis, tikai ļoti novēlots. Viņam to vajadzēja izdarīt uzreiz pēc tam, kad bija ievēlēts Valsts prezidents, vai sliktākajā gadījumā tad, kad Edgars Rinkēvičs stājās amatā. Mēs, Latvijas iedzīvotāji, esam sekojuši līdzi visām viņu peripetijām un neveiklajiem mēģinājumiem attaisnoties un sameklēt ieganstus tam, ka ir jāpilda tie solījumi, ko acīmredzot Vienotības politiķi ir devuši ZZS. Tagad visa šī mokpilnā maskarāde ir beigusies, un vismaz ir lielāka skaidrība.

_______________________________

Iespēja jaunākajiem kolēģiem sevi pierādīt

Iveta Kažoka, domnīcas Sabiedriskās politikas centrs „Providus” direktore un vadošā pētniece:

– Man šķiet, ka šobrīd ir diezgan viegli prognozēt, ka nākamā premjerministre varētu būt labklājības ministre Evika Siliņa – Jaunās Vienotības politiķe ar ļoti pamatīgu politisko pieredzi kopš 2011. gada, kad viņa ienāca Latvijas politikā ar Zatlera Reformu partiju un ir bijusi otrā līmeņa pozīcijās pie ministriem un premjerministriem. Līdz ar to viņai ir labas iestrādes tam, lai kļūtu par spējīgu premjerministri. Vai koalīcija un valdība izveidosies ātri, tas visvairāk atkarīgs no Apvienotā saraksta. Proti, no tā, vai arī viņi vēlēsies būt daļa no jaunās valdības. Ja tā, tad es saprotu, ka valdības kodolam, ko veido Jaunā Vienotība, Progresīvie un ZZS, vēl būs jāsalīdzina savas nostājas ar Apvienoto sarakstu, kas varētu prasīt papildus nedēļu vai divas. Mani ļoti pārsteigtu, ja jaunajā valdībā būtu arī Nacionālā apvienība; šobrīd izskatās, ka tas tā nenotiks.

Saistībā ar K.Kariņa atkāpšanos gribu teikt, ka demisijas Latvijā ir neierasta lieta. Vai tas būtu premjerministrs vai kādas pašvaldības mērs – parasti pats no amata neatkāpjas. Latvijas politikā ir ierasts turēties pie krēsliem, kamēr ar visu krēslu un sadragātiem reitingiem tiec izmests no politikas pavisam. K.Kariņš izlēma rīkoties citādāk. Tas nav vienkārši, tāpēc no savas puses varu tikai izteikt cieņas apliecinājumu. Man šķiet, ka tā ir atbildīga rīcība gan pret sabiedrību, kurai patiešām ir vajadzīga jauna enerģija jaunās valdības darbā, ko ir grūti ienest premjerministram, kurš nepārtraukti ir bijis šajā amatā vairāk nekā četrus gadus. Un tā ir arī laba rīcība attiecībā pret savu partiju, kura, neskatoties uz to, ka šobrīd atrodas varas Everestā, tomēr acīmredzami bija sākusi no šīs virsotnes šļukt uz leju. Bija nepieciešams kaut kas, kas šo slīdēšanu varētu apturēt un varbūt pavērst arī pretējā virzienā. Cieņas vērta ir K.Kariņa rīcība dot iespēju saviem jaunākajiem kolēģiem pierādīt sevi politiski visaugstākajos amatos.