Uzsist sev uz pleca un sajusties drošāk

Apzinos, ka bez ceļošanas mana dzīve būtu daudz vienmuļāka. Un ik pa laikam gandrīz vai fiziski sajūtu vilkmi atkal kaut kur aizbraukt vai aizlidot.

Ir atšķirīgi, vai ceļoju viena vai ar ģimeni, vai ar savas cunftes pārstāvjiem, vai ar pazīstamiem vai svešiem cilvēkiem; ir atšķirīgi, vai brauciens saistīts ar darbu, ar citām interesēm vai ar atpūtu. Atšķiras mērķis, ceļojuma ilgums un tālums, kas ne vienmēr ir viens un tas pats.
Un tomēr – ir kas kopīgs, kas tāds, kas vilina īpaši, bet ko man bija pagrūti definēt, līdz somu rakstnieces Kankimeki grāmatā Sievietes, par kurām domāju naktīs izlasīju atziņu: „Tu domā, ka zini, ko ceļojums tev piedāvās, bet tieši to tu nezini.”
Negaidītība, pārsteigumi, atklājumi, pārdzīvojumi, atziņas, iedvesma, pieredze – tas viss paliek ar mani vēl kādu laiku pēc atgriešanās mājās. Pat šķietami mierīgais lidojums uz Briseli kopā ar citiem žurnālistiem var izvērsties negaidītā piedzīvojumā, nerunājot par stipra lietus dēļ atceltu pirmo reisu nelielā lidostiņā Ņūmeksikas štatā ASV, kad vienai jāpagūst tālāk uz savienotajiem reisiem Vašingtona–Frankfurte–Rīga. Spriedze, uztraukums, neziņa. Un arī par to šajā brīnišķīgajā grāmatā par sievietēm, kas ceļoja vienas, turklāt iepriekšējos gadsimtos, ir atziņa: „Ienirsti tajā, no kā baidies!”
Ceļošana ir lieliska pašapziņas stiprinātāja. Tiekot cauri pārbaudījumiem, vari uzsist sev uz pleca un nākamreiz sajusties drošāk. Un esi uztrenējis uzmanību, vērību, spēj nepazaudēt galvu sarežģītās situācijās.
Plānošana, bez kā pirms lielāka ceļojuma neiztikt, ir ļoti svarīga – tā palīdz domāt strukturēti, turklāt gatavošanās ceļojumam dod pozitīvas emocijas jau labu laiku iepriekš. Un, nomainot vidi, gribot negribot notiek pārslēgšanās gan prātā, gan emocionālajā sfērā.
Nevar salīdzināt ceļošanas apstākļus ar tiem laikiem, par ko stāsta grāmata, taču pārdomas par dzīves jēgu būtiskas bija gan agrāk, gan tagad. Nereti, tieši esot prom no mājām, no ierastās vides, var saprast sev būtiskas lietas un vienlaikus ar jaunām vietām, smaržām, garšām, krāsām no jauna spēt ieraudzīt pašam sevi. Kāds esi, kāds gribētu būt.
Stereotipi un pieņēmumi krīt viens pēc otra. Ceļojumā vairāk vai mazāk iznāk sastapt citus cilvēkus, ar kuriem jākomunicē intensīvāk nekā ikdienā, un tā ir lieliska iespēja iepazīt citus. Un saprast, ka apmaldoties vari uzticēties gan marokietim, gan grieķim. Un atklāt jaunas pilsētas un secināt, ka arī bez Kuldīgas pasaulē ir vēl citas pasakainas. Un atklāt sevī jaunas šķautnes: gan patīkamas, gan tādas, nu, ne visai. Ja neceļo viens, jāprot rēķināties ar citu interesēm, laiku, noskaņojumu. Tas ne vienmēr ir viegli.
Bet var izvēlēties noslēgtāku ceļošanu, vairāk vienatnes. Tad ir laiks pabūt ar savām domām, kam mājās traucē simt un viens darbs. Un apgūt prasmi vienai klīst pa varbūt jau zināmas pilsētas ieliņām, vienai apsēsties kafejnīcā un vērot vietējo dzīvi. Man tādi mirkļi, lai arī kājas līdz nemaņai nogurušas, atjauno iekšējos, garīgos resursus.
Galu galā ceļošana neļauj man slinkot un liek strādāt. Un noteikti dara mani laimīgāku.