Tukšā telpa kultūras ļaudīm

Kuldīgas kultūras centra ļaudis kārtējo reizi ir pierādījuši, ka kultūrai naudu nevajag. Katrā ziņā, ja vajag, tad neko daudz. Kamēr tiek pārbūvēta īstā ēka, tikmēr rosīgie kultūras darbinieki pārbūruši kopš 2009. gada neapdzīvotu lielveikalu.

Labākajā gadījumā kuldīdznieki savā atjaunotajā namā tiks pēc diviem gadiem. Savā ziņā vietas izvēle ir ironiska, jo lielveikali pēdējā desmitgadē noteikti pulcē vairāk ļaužu nekā izrādes vai koncerti. Tātad, lai patērētājam arī kultūras produkts būtu vieglāk pārstrādājams, teicama izvēle ir pasniegt to veikalā.

Protams, starp izvēli (kas nemaz nav izvēle) nedarīt neko, jo nav, kur, un darīt, bet bez nekā kultūras ļaudis izvēlas pēdējo, tiešā nozīmē sekojot Ojāra Vācieša rindām: „Esi dzejnieks – taisi no nekā.”

Šķiet, tieši to pašu vēlas jaunās Saeimas tautas kalpi, nogriežot reģionu kultūras programmu finansējumu. Latvijas Valsts mežu mājaslapā lasāms: „Līdz 2022. gadam a/s Latvijas Valsts meži (LVM) ik gadu sniedza atbalstu Latvijas sporta, kultūras, izglītības un zinātnes, sociālās palīdzības un vides organizācijām, kā arī citiem sabiedrībai nozīmīgiem projektiem. Pašreiz akciju sabiedrībai Latvijas Valsts meži 2023. gadā nav plānoti ziedojumi.”

Aizkustinoši, ka finansējuma iespējas meklē tas pats Valsts kultūrkapitāla fonds, nevis kāds no cīnītājiem par nodokļu nomaksu. Visi, kas gatavo un iesniedz projektus valsts koordinētajās programmās, zina, ka nodokļi tiek ieturēti, organizācijām ir Valsts kases konts, un atskaites prasības par piešķīrumiem ir stingras. Tur nekas nenobirst garām. Ja nu vienīgi jāpieņem, ka tautas kalpi īpaši necieš profesionālas kultūras izpausmes novados. Tā teikt, nevajag te nekādu profesionālo mākslu – gan jau pašu ļaudis tiks galā. Pašu ļaudis arī airējas kā prazdami, bet gadās, ka beigu galā kultūrai pietuvinātajiem pietrūkst gan naudas, gan kaut kā cita.

Piemēram, vienā no Kurzemes lielākajām pilsētām filmas Mātes piens pirmizrādē notiek biļešu loterija, kuras laimesti lepni novietoti uz skatuves. Galvenais laimests iespaidīgs: skaisti sarkans plastmasas spainis, pilns ar popkornu. Laimētāji jutās stipri aplaimoti un arī neizpratnē, vai tiešām tikai viņiem likās, ka patērētāju kultūras simbols – kino ar popkorna garšu – ne tikai neiederas Noras Ikstenas romāna ekranizācijas izrādē, bet šķiet pat aizvainojošs.

Toties ar tukšo spaini varēs iet sēnēs – priecīgi teica mani aplaimotie draugi. Tātad tukšs spainis ir labāks. Dodiet kultūrai tukšu telpu! Gan jau piepildīs.