Svinam darbu, sargājot dabu?

Sociālo mediju ierakstos par skaistiem pasākumiem, sarīkojumiem, arī mazākām svinībām draugu lokā droši vien esat pamanījuši saukli Svinam dzīvi! vai Dzīve ir jāsvin.

Vienmēr esmu aizdomājusies, kā svinēt tieši dzīvi, kas taču nozīmē ne tikai prieku, atpūtu, jautrību, gandarījumu utt., bet arī darbu, rūpes, raizes, bēdas, nepatikšanas, ciešanas. Ja nu vienīgi jēdziens (vārdu salikums) svinēt dzīvi nozīmē to vienkāršo patiesību, ka tā nevienam nav mūžīga un mēs mīlam savu dzīvi ar visām tās problēmām. Taču vietnē X burtiski uzdūros ierakstam, kas sākās ar saukli Svinam da(r)bu!, un tālāk skaidrojums, ka 20. septembrī, svinot Pasaules talku, Krāslavā tiks veidots jau otrais Laimes koku parks (starp citu, Latvijā tas būs septītais, kas radīts šajā dienā, jo tie jau atklāti Valdemārpilī, Jelgavā, Trapenē, Viļānos, Ādažos). Vēl mūsu valsts rīkos akciju Glābsim mūsu jūru, pievēršoties Baltijas jūras stāvoklim un tīra ūdens nozīmei.

Svinēt da(r)bu man šķiet tīri tā neko, un arī talkas organizatores Vitas Jaunzemes aicinājums ir atbalstāms. Šogad Pasaules talkas moto ir Atbrīvo vietu dzīvībai (Make Room for Life), un tas precīzi sasaucas ar mūsu talku tradīciju – pavasarī Lielajā talkā daba tiek atbrīvota no atkritumiem, lai rudenī to bagātinātu ar jauniem kokiem. Vita Jaunzeme: „Latvijā par rudens talkas vadmotīvu izvēloties saukli Svinam da(r)bu!, tiek sūtīts signāls – lai katra Pasaules talkā iesētā sēkla vai iestādītais laimes koks izaugtu par nākotnes dižkoku, lai mūsu Baltijas jūra kļūtu par vienu no tīrākajām pasaulē. Tas būtu Latvijas ieguldījums pasaules ekosistēmas līdzsvara atjaunošanā.”

No vienas puses, vārdi pasaules ekosistēmas līdzsvars liekas kaut kas tik tāls un mūs neskarošs, bet, no otras puses, viss lielais sākas ar mazumiņu. Ar nenosviestu papīru vai čipsu paku pēc patīkamas atpūtas jūras malā, ar nenomestu tukšu pudeli mežā pēc jaukas sēņošanas vai ogošanas. Lai nav tā: sak’, pēc manis kaut vai kas! Tas mazumiņš ir kaut vai nedzīvot kā Cūkmenam, kurš, starp citu, ir spēcīgs tēls, jo zinu vairākus bērnudārzniekus, kas to dedzīgi piesauc, redzot ko nomestu pa roku galam. Tāpat zinu, ka viena no manām kolēģēm draugu pārgājienā gar jūru pēc savas iniciatīvas pa ceļam lasīja atkritumus, līdzi nesot melnos maisus, un piedalījās Baltijas jūras krasta sakopšanas akcijās, negaidot Lielo talku. Protams, zinu arī pretējo viedokli, sak’: „Kāpēc man, kas neko nekad nenomet, jāvāc cita atstātās drazas?” Hm, tā tiešām ir katra izvēle.