Supernova ir mana tradīcija

Pagājušogad Eirovīzijas dziesmu konkursā mūsu valsts piedalījās ar grupas Sudden Lights dziesmu Aijā. Man dziesma likās laba, priekšnesums arī, tikai problēma tāda, ka tā bija kārtējā Latvijas dziesma, kas varenā konkursa finālā netika, jo, kā saka, tai nebija nekādas odziņas.

Tikko notika šīgada dziesmu atlase Latvijā jeb konkurss Supernova. Kādreiz nebiju liels Eirovīzijas fans, bet nu tās skatīšanās kļūst par tradīciju gan ģimenes, gan draugu vidū. Supernova nav izņēmums – tās pusfinālu ar draugiem skatījāmies manās mājās, katru dziesmu apspriedām un komentējām, lasījām citu domas un arī jokus sociālajā tīklā X. Sestdien finālu ģimenes lokā skatījāmies uz lielā ekrāna ar projektoru, jo smejos, ka mums tas kļuvis gandrīz vai par svinīgu pasākumu – ar uzkodām un dzērieniem.

Dona dziesma Hollow. Tai ir versija arī latviešu valodā – Lauzto šķēpu karaļvalsts. Neesmu Dona fans un ikdienā viņu neklausos. Nevaru gan nepiekrist, ka dziesma ir labi producēta, un Dons tajā lieliski demonstrē savas vokālās dotības. Daudzi jau no paša sākuma uzskatījuši, ka šī dziesma uz Eirovīziju jāsūta noteikti. Un nu tas ir noticis. Pagājušogad lielajā konkursā uzvarēja zviedru māksliniece Loreen ar dziesmu Tattoo, kas vairāk bija emocionāla nekā jautra. Arī Dona dziesma tāda ir. Priekšnesums man likās nedaudz par garlaicīgu, tomēr citu valstu skatītājiem tā varētu patikt.

No šīgada Supernovas kandidātiem vēl mana favorīte bija Katrīnas Gupalo Kaķa dziesma jeb angliski The Cat’s Song. Zinu, ka domas par to bija dalītas, jo citiem tā liekas bērnišķīga. Es gan teiktu, ka tā ir ļoti lipīga un labi producēta, un, manuprāt, tā ir noķērusi Eirovīzijas esenci. Es neteiktu, ka tā būtu uzvaras dziesma, bet finālā iekļūt būtu cienīga. Gan piedziedājums, gan pamata melodija ir lipīga, mūzika – enerģiska, uz deju mudinoša. Un dzīvīgais priekšnesums likās jautrs.

Tiešām ceru, ka mūsu valsts pārstāvim šoreiz izdosies skatītājus pasaulē pārliecināt: „Arī mēs varam!”