Stress kā draugs

Vai labāk mēģināt ar stresu sadzīvot vai censties no tā izvairīties? Fakts, ka stress ir mūsu katra ikdienā, gribam mēs to vai ne, ir nenoliedzams. Tālākais atkarīgs no mūsu zināšanām par to, no attieksmes un no rīcības. Veselības psiholoģe Kellija Makgonigala savā konferences TED runā, stāstot par vairākiem Hārvarda Universitātes pētījumiem, uzsver tādus pozitīvos stresa aspektus, par kuriem ikdienā (īpaši jau nonākot stresainos apstākļos!) mēs neiedomājamies.

Katrs esam izjutuši, ka uztraucoties sākam elpot ātrāk, ka sirds sāk dauzīties utt. Lektores secinājums – tā smadzenēm pieplūst vairāk skābekļa un ķermenis tiek sagatavots turpmākajām darbībām. Tātad nevis uztraukties par to, ka esi uztraucies, bet uztvert to kā normālu reakciju. Mainot savu attieksmi pret stresu, mūsu fiziskais ķermenis palīdz sagatavoties tālākajiem pārbaudījumiem. Arī liela prieka, drosmes situācijās sirdsdarbība mainās un ir līdzīga, sacīja psiholoģe.

Interesants ir stāsts par oksitocīnu, ko lektore dēvē par stresa hormonu un tādu kā pretiekaisuma līdzekli, jo izrādās, ka tas mūsu organismā dara labas lietas. Viena no tām – liek izjust tuvību ar citiem, veido pieķeršanās izjūtu, rada cilvēkos vēlmi palīdzēt citiem un pieņemt palīdzību mirkļos, kad to vajag. Būt sabiedriskiem, noderīgiem. Kā piemēru lektore minēja kādu pētījumu par dažāda vecuma cilvēkiem ASV, kuri piedzīvojuši lielu stresu gan finansiālu problēmu, gan ģimenes traģēdiju dēļ. Tie, kuri šādās situācijās iesaistījušies palīdzībā citiem, no stresa cietuši daudz mazāk. Svarīgi atcerēties, ka neesi viens! Ja nepieciešams, jāspēj un jāprot lūgt atbalstu, un ikdienā svarīgi nevis norobežoties, bet veidot saikni ar apkārtējo sabiedrību.

Arī vācu filozofa Vilhelma Šmida grāmatā Rimtums kā viens no laimīgu vecumdienu aspektiem minēta mazbērnu saskarsme ar vecvecākiem, īpaši fiziskais kontakts apskaujot.

Rūpes rada noturību arī pret stresu, uzsvēra lektore. Interesanta atziņa, ka pašā reakcijā uz stresu iebūvēts mehānisms, kā veidot noturību pret to. Tāpēc viņas atbilde uz klausītāja jautājumu, vai mums labāk izvēlēties dzīvi un darbu bez stresa vai tādu, kur tas ir līdzesošs, bija apmēram tāda: tiekties pēc jēgpilnas dzīves ir svarīgāk nekā izvairīties no grūtībām.