Straumes maģijas varā

Kinoteātrī to noskatījos divreiz un gribu redzēt trešoreiz. Ar mani tā nekad nav noticis. Un šī ir vienīgā filma, kas spējusi manas dvēseles ūdeņus sakustināt jau ar pirmo kadru – ar tumšpelēkā kaķa atspulgu dzidrajā ūdenī.

Jā, tā ir režisora Ginta Zilbaloža animācijas filma Straume. Pati kā milzu straume neticamā veidā pārpludinājusi kontinentus. Bez neviena vārda tā runā skaidrā dzīvnieku valodā, neparasti krāšņā vizuālā valodā un noslēpumainā līdzību valodā.

Emociju virpuļos tā ir aizrāvusi sev līdzi cilvēkus visās pasaules malās, satricinot ierastības pamatus un atgādinot vienkāršas patiesības, uzdodot mīklas un apskaidrojot vienlaikus. Tā nelaiž vaļā dienām ilgi, liek prātam un jūtām turpināt darboties. Neviena aina nav nejauša, bet, ja viss uzreiz netiek atklāts, tās liek meklēt sakarības, ļauj piedzīvot atklāsmes un būt līdzautoram. Kur palikuši cilvēki? Kāpēc laiva atrodas kokā? Ko vēsta neparastā kompānija – kaķis, suns, kapibara, lemurs un sekretārputns – un citas radības? Kurp aizlidoja putns? Kāpēc brieži atkal kaut kur brāžas? Un kas būs ar labo milzi – vali? (Ar titriem filma nebeidzas!)

Jā, esmu Straumes maģijas varā. Tās ietekmē daudzi internetā atraduši Ginta Zilbaloža iepriekšējās filmas – visas bez vārdiem, bet tik runājošas! – un labāk izprot, kā radies tāds tīrradnis. Kanālā YouTube esmu angliski noskatījusies desmitiem kino vērtētāju atsauksmes visdažādākajā uztveres līmenī, instagramā izlasījusi simtiem komentāru. Starp videoblogiem, kuros cilvēki ļauj citiem vērot savu reakciju uz filmu, viens palika prātā īpaši. Četri labi noauguši jaunekļi atpūtas krēslos zem segām ar dzērienu blakus to skatās, skaļi komentē, joko, un man likās: „Nē, tādu babelēšanu nespēšu klausīties!” Bet tad sāka runāt emocijas viņu sejā un ķermeņa valodā: ekrānam piekalts skatiens, izbrīns par pavērsieniem, aizturēta elpa dramatiskajās ainās un atvieglota nopūta, kad tās beidzas, līdzi jušana kaķītim un viņa draugiem… Galu galā puiši savu video nosaukuši: „Šī kaķa filma lika mums raudāt…*” Interneta komentāros cilvēki dažādās valstīs meklē vārdus, kā izteikt sajūsmu: „Meistardarbs! Lieliski, izcili, satriecoši, vienreizēji! Neko tādu neesmu piedzīvojis. Tā bija dvēseles defibrilācija. Tas mainīja manu DNS. Tas padarīja pasauli labāku. Tas ļāva justies laimīgam.” Bet daudzus pat atstāj bez valodas.

Es nemaz nerunāju par izlaušanos pasaules megafinansētās kinoindustrijas virsotnēs, ko, pirmoreiz strādājot komandā, ar dažiem miljoniem eiro un bezmaksas datorprogrammu paveicis pelēkais kaķis – ārēji atturīgais, ar ģenialitātes vienkāršību apveltītais režisors – un viņa talantīgie domubiedri Latvijā, Francijā un Beļģijā. To sauc par pagrieziena punktu animācijā un garīgu piedzīvojumu skatītājiem. Divas Oskara nominācijas, vairāk nekā 60 balvu, tostarp pieci Kristapi. Flowmania jeb Straumes mānija vislabākajā nozīmē. Lai kāds būtu Oskaru iznākums, mēs jau piedzīvojam ko vienreizēju. Es tajā līdzi parauto straumē jūtos laimīga. Vai tu vēl šaubies krastā vai esi tai ļāvies?

* Pievienots stiprs vārds angliski