Sava ceļa meklējumos

Pirms mēneša Rīgā viesojos studijā pie jaunā režisora Madara Poļa-Āboliņa (tas izlasāms iepriekšējā Kurzemnieka pielikumā Radošā Kuldīga). Viņš stāstīja, kā atradis tās nodarbes, kas viņu saista. Agrāk izmēģinājis dažādas profesijas, vien ar laiku, krājot pieredzi un iespaidus, sapratis, ka aicinājums ir dokumentālais kino.

Pagājušonedēļ visā Latvijā notika Karjeras nedēļa, kurā uzņēmēji skolēniem stāstīja, kā nonākuši tur, kur ir tagad, un katram ceļa garums līdz īstajai vietai atšķiras. Parunājot ar skolēniem, jāsecina: vien retais skaidri zina, ko vēlas darīt pēc vidusskolas beigšanas. Taču arī daudziem šādiem skolēniem, augstskolā iestājoties vai to pabeidzot, domas mainās, vai arī studiju laikā viņi atklāj jaunas intereses un spējas, par kurām nav nojautuši. Līdzīgs stāsts ir Madaram, kurš domājis, ka vēlas būt programmētājs, bet, to mācoties, sapratis, ka ilgās stundas pie datora ekrāna birojā nav domātas viņam.

Atskatoties uz savu skolas laiku, redzu, ka tie, kuriem jau pamatskolā bijuši īpaši talanti un prasmes mākslā vai mūzikā, tagad darbojas radošajā sfērā, vai tie, kam bijušas izcilas organizēšanas un komunikācijas dotības, arī prasme pieņemt lēmumus pašiem, tagad ir jaunie uzņēmēji vai iestāžu vadītāji. Vēl esmu novērojusi, ka tie skolēni, kuri jau no agras jaunības zinājuši, ka vēlas būt mediķi, to arī piepildījuši. Nupat man tuvi cilvēki šīs ilgās studijas beiguši un sākuši darbu kā ģimenes ārsti vai fizioterapeiti.

Taču ko darīt tiem, kuri par nākotnes profesiju līdz kaulam nav pārliecināti? Visbiežāk redzu, ka tie, kuriem ir vairāk nekā viens talants un spējas ļoti atšķirīgās jomās, taču nav skaidras vēlmes studēt ko vienu, pēc vidusskolas savu īsto vietu meklē ilgi: studiju kursus un profesijas bieži maina. No manu draugu pieredzes redzu, ka kāds pastrādājis vien mēnesi un saprot – tas viņam neatbilst, cits to apjauš pēc diviem vai vairākiem gadiem.

Ja man vidusskolā jautātu, par ko vēlos kļūt, arī es būtu bijusi viena no tiem, kuri nezinātu, ko atbildēt. Studijām tolaik izvēlējos kultūras vadību, jo mani interesēja kultūra, bieži apmeklēju pasākumus un vienvārdsakot mājās nosēdēt nevarēju. Taču pēc studijām secināju, ka visdrīzāk šajā jomā nestrādāšu, jo pasākumus organizēt ir daudz grūtāk un atbildīgāk, nekā to sākumā biju iztēlojusies. Žurnālistikā nonācu nejauši, un sākumā nebija pārliecības, ka tas ir mans lauciņš, taču tagad, jo ilgāk strādāju, jo vairāk saprotu, ka esmu uz īstā ceļa. Kā to zinu? Jo ikdiena man šķiet krāsaina, piepildīta. Jo, nedēļas beigās atskatoties, izdarītais un piedzīvotais dod gandarījumu: esmu iepazinusi daudz jaunu cilvēku, rakstot par citiem, uzzinājusi daudz ko jaunu dažādās jomās, apmeklējusi tādus pasākumus un norises, kas interesē mani pašu.