Satikšanās prieks

Garās Lieldienu brīvdienas man šogad vairāk bija saistītas ar ģimenisku kopābūšanu. Neapmeklēju nekādus pasākumus, jo visa rosība notika mājās un dienas bija pārsteigumu pilnas: atbrauca ciemiņi gan no tuvām, gan tālām zemēm.

Viss sākās ar to, ka sastapu sen nesatiktu draudzeni, kurai nu jau piedzimis bērniņš. Prieks, ka viņas attiecības noturējušās un nonākušas jaunā līmenī. Ar ģimenei tuvajiem un mīļajiem devāmies jaukā pastaigā pa taku gar Ventu.

Nebijām tikuši līdz Kuldīgas muzejam, kad Ventā pavērās ārkārtīgi iespaidīgs skats uz lecošajām vimbām. Vērojot Ventas rumbu no takas puses, redzams ideāls ielociņš, kurā zivis lec. Tuvāk muzejam skats tik iespaidīgs vairs nebija. Tiem tūristiem, kas šo zivju fenomenu vēlējās ieraudzīt, ieteicām iet skatīties no pastaigu takas.

Lieldienās piedzīvoju arī ko pavisam negaidītu. Pārsteigums nāca no tālas zemes – no ASV. Svētku rītā mani pārsteidza telefona zvans no Amerikas tantes. Vēl lielāks bija prieks, uzzinot, ka viņa jau ir ceļā uz Kuldīgu. Stāsts ir par mana tēva māsīcu, kas ilgus gadus dzīvo Kalifornijā. Par viņu biju dzirdējis bērnībā. Viss, ko uzzināju no tēva, bija vārds un uzvārds. Bet, kopš strādāju par žurnālistu, informācijas meklēšanā roka jau ietrenēta. Pērn, rokoties interneta dzīlēs, atradu Amerikas datubāzi ar telefona numuriem. Kad atradu viņas vārdu un numuru, mēģināju sazināties vatsapā. Atbilde bija jāgaida vairākas dienas. Kad cerību jau sāku atmest, saņēmu apstiprinošu atbildi, ka pasaule tik tiešām ir maza. Gadu vēlāk viņa bija gatava mūs Kuldīgā apciemot.

Izjūtas, kad mājas pagalmā ieradās radiniece ar savu amerikāņu otro pusīti un mazmeitiņu, bija neaprakstāmas. Tētis viņu nebija redzējis gadu desmitiem. Es nekad. Tikšanās ir kā tilts starp pagātni un tagadni ar sarunām un smiekliem. Tā bija patiesi sirsnīga un apliecināja, ka ģimenes saites, lai cik tālas, neizzūd.