Pipevalka mantojums

„Vai zināt, ka Kuldīgā ir Pipevalks un kur tāds atrodas?” tā sarunā par vidi piesārņojošām jeb nelegālām kanalizācijas sistēmām jautāja Kuldīgas ūdens valdes priekšsēdis Andris Kļaviņš.

Jāatzīstas: zināju vien to, ka par valkiem senāk sauca strautus un nelielas ūdensteces. Tā nodēvētas pat upītes Kurzemē, piemēram, Abavas pieteka ir Naglu valks Ventspils pusē. Mūsu novada kartē Gudenieku pagastā iezīmēts Guļas valks, kas ietek Užavā. Par tādu Pipevalku oficiālos avotos ziņu nav. Izrādās, ka iedzīvotāji tā nodēvējuši lietusūdeņu novadgrāvi Kuldīgā, turklāt vecpilsētā netālu no vēsturiskā centra. Visbiežāk tās sauc vienkārši par sūdupītēm, jo urbanizētajā vidē tur bieži vien nonāk zili zaļi brīnumi, tai skaitā ne visai glīti un diezgan smirdīgi, kas mierīgā garā ieplūst Ventā. Un tālāk uz jūru, jo tur jau plūst visas upes. Līdz brīdim, kad šmuces smaka nonāk līdz Eiropai. Ej nu sazini – varbūt vienmēr radošie kuldīdznieki gaidās uz Kuldīgas vecpilsētas iekļaušanu UNESCO pasaules mantojuma sarakstā jau laikus šo grāvi nosauca tā smuki, anglisko pipe (caurule) savienojot ar senvārdu valks. Tas lai paliek vēsturnieku un valodnieku ziņā.

Bet ūdenssaimniecības vadītāja stāsts ir tāds: „Pipevalks no Jelgavas ielas pie veikala Saule kā lietusūdeņiem rakts novadgrāvis gadu simteņiem tecēja uz Ventu un ieplūda pie rumbas. Tad pilsētas vadība izdomāja aizaugušajā ordeņa pils parkā izveidot dārzu ar strūklaku. Nav nekāds joks – vērienīgs projekts, kuram pieslēdzās diži arhitekti un būvnieki! Ielika strūklaku, un pēkšņi tā sāka putot. Nu visi brīnījās: „Kas tā par lietu?” Tad arī atklājās, ka Pipevalkā nelielā posmā no Jelgavas līdz Dīķa ielai ir deviņas caurules, pa kurām plūst kanalizācija.” Paldies strūklakai! Tomēr varēja atklāt arī agrāk – vēl pirms tam, kad dabiskās veļas ziepes nomainīja Ariel un cita videi kaitīga sadzīves ķīmija, ja jau citur nebija, kur mēslus gāzt.

Bībelē, Lūkas evaņģēlijā (11:13), ir tāds teksts: „Ja nu jūs, ļauni būdami, zināt dot saviem bērniem labas dāvanas…” Tas gan saistīts ar Debesu tēva neizmērojamo žēlastību, bet reizēm liek domāt, kas tad ir tās labās dāvanas, ko mēs (ir bagātie, ir nabagie) saviem bērniem dodam. Vides speciālisti teic: sabiedrība jāizglīto. Es gan šaubos, vai cilvēks, pat ļauns būdams, vēl nezina, ka tīra zeme, jūra un gaiss ir labāka un vērtīgāka dāvana par visdārgāko viedtālruni.