Par svētkiem un mums pašiem

Kad mūsu laikrakstam gatavoju pielikumu par festivālu Kuldīgas vasaras vitrāžas, kas nu jau iet vaļā, garāka saruna izveidojās ar ilggadējo un daudz pieredzējušo kultūras centra direktori Intu Burnevicu. Par tik dažādiem aspektiem, kas organizatoriem jāņem vērā, rīkojot lielus pasākumus, un par mums, kultūras patērētājiem.

Tas sasaucas ar novērojumiem patiešām skaistajos un labi noorganizētajos Dziesmu un deju svētkos, kuros daudzi skatītāji diemžēl koncertos nevarēja nosēdēt mierīgi un staigāja šurpu turpu, turklāt ar alus glāzēm un ēdmaņu rokās. It kā nevarētu pāris stundu paciesties! Vai tas, ka koncerts notiek nevis slēgtās telpās, bet brīvdabas estrādē, ir kāds attaisnojums? Kad klausījos cienījamās virsdiriģentes Airas Birziņas kādā pēcsvētku intervijā pausto sarūgtinājumu par skatītāju un klausītāju uzvedības kultūru, domāju, vai tiešām jābūt stingrākiem aizliegumiem.
Vai uzvedību var koriģēt tikai ar noteikumiem, sodiem, kā ik pa laikam atskan attiecībā, piemēram, uz citu jomu – uz braukšanas kultūru? Vai arī tas ir audzināšanas jautājums un ģimeņu un pedagogu nepaveiktais (nepaveicamais?) darbs? Mēdz teikt, ka likumi neglābs, ja sabiedrībā godā netiks turētas morāles vērtības. Inta Burnevica mūsu garās sarunas noslēgumā mudināja ierakstīt avīzē lūgumu festivāla baudītājiem pieskatīt vienam otru, proti, nevis iet vienaldzīgi garām, redzot, ja kāds kaut ko posta, lauž vai piegružo, bet – aizrādīt. Un tas tiešām ir jautājums mums pašiem, kuldīdzniekiem. Cik bieži mēs tādās situācijās vienaldzīgi paejam garām, cik bieži piezvanām policijai, ja redzam sadzērušos vai kautiņam nobriedušus ļautiņus parkos vai sētās?
Viens no iemesliem, kāpēc tagad Pilsētas svētki mums ir klusāki un mierīgāki par agrākajām Dzīrēm, ir pašu apmeklētāju jeb dzīves baudītāju rīcība. Bet vai tas, ka vienotram jūra līdz ceļiem, citiem jāpiecieš?