Par ko ir vērts uztraukties

Kādudien sēžam redakcijā: laukā te karsti (iekšā to nejūt), te stiprs lietus (sen nav bijis). Par ko tad cilvēki runā, ja jau kopā sanākuši? Par laikapstākļiem jau nu noteikti. Un šogad ir, ko parunāt. Vieni trakumi: traki, ja auksti, traki, ja karsti, ja līst, ja nelīst… Izskan viedoklis – mums jau nav, par ko sūdzēties. Kādi dabas procesu izraisīti trakumi tik nenotiek citur pasaulē un tepat Eiropā! Laikam jau taisnība, ja tā salīdzina: karstuma viļņi, mežu ugunsgrēki, vētras un negaisi. Mums tik vien tā bēda, ka vasaras kleitas šogad no skapja varēja izvilkt vien jūlija otrajā pusē.

Tikko izskanēja Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki, un tiem, kuri pieslēdzās, skatoties vai piedaloties, enerģija un laime ir ilgam laikam. Kuldīgas Vecpilsētas svētki notikuši, arī personiski kopības, došanas un citi svētki notiek mums par prieku un labsajūtu. Talantīgā un priecīgā zemē dzīvojam.

Radi no Amerikas, ciemos atbraukuši, brīnās, cik man liels pilsētas piemājas gabals. Pēc salīdzināšanas Kuldīgas mērogā nu pavisam standarta gabals: ir, kur galdiņu, krēsliņu un puķpodu nolikt. Nekā vairāk. Bet Amerikā zeme ļoti blīvi apdzīvota, daudz kur nebūs zaļas zāles, kur pasēdēt. Bagāti esam.

Vai arī pašiem šķiet, ka dzīvojam Laimīgajā zemē? Vai tomēr vairums pārstāv viedokli Viss ir slikti? Kā jau dzīvē ir visbiežāk – patiesība ir kaut kur pa vidu.

Rakstot rakstus Kurzemniekam, dzīvoju līdzi notikumiem novadā – priecājos par izdarīto, sasniegto, iespēto. Par cilvēkiem ar stipru raksturu un krampi, darbus darot. Mani satrauc tas, ja uzzinu ko ne tik jauku.

Ir divas ziņas, kas dara bažīgu. Pirmā – dzimstība. Kuldīgas slimnīcas dzemdību nodaļā, kur kādreiz dzima teju 20 bērnu nedēļā, tagad ir tādas nedēļas, kurās piedzimst tikai trīs. Māmiņas, kam citi bērni ir vecāki un tagad jau ir pusaudži, atceras, ka tad šeit bija pilnas visas palātas. Tagad klusums. Visi jaunie vecāki atzīst, ka Kuldīgas slimnīcā ir vislabākais personāls un modernākā aparatūra, ja nu ievajagas. Bet ne par to ir stāsts – nu, nedzimst tagad bērniņi! Tendence ne tikai Kuldīgā, bet arī visā Latvijā.

Otra tēma – Kuldīgas novada dzīvnieku aizsardzības biedrība Nika jau atkārtoti lūdz sabiedrībai materiālu atbalstu, lai darbu varētu turpināt – palīdzēt bezsaimnieka dzīvniekiem un bezpalīdzīgā stāvoklī nonākušajiem. Kāpēc ir tik grūti šo vajadzīgo darbu turpināt? Vai tā ir tikai tur strādājošo problēma, novada vai visas valsts lieta – sakārtot šo jomu, ne ignorēt?

Ir tāda likumsakarība: komanda būs tik stipra, cik stiprs ir tās vājākais posms. Vajag ne tikai celt saulītē sasniegumus, skaisto un padarīto, bet arī redzēt grūtības un palīdzēt. Stiprinot un atbalstot neaizsargātākos, dot tiem drošību.

Laimīgā zeme: lieliski, vērienīgi pasākumi, tautsaimniecības un uzņēmējdarbības sasniegumi, vilcieni ripo, lidmašīnas paceļas, ceļi gludi, labības pilnas klētis. Līdzās mierīga, priekpilna ikdiena: daudz, daudz bērniņu, kas spēlējas ar sunīšiem un kaķīšiem, patversmes tiešām likvidētas, bet ne tāpēc, ka trūkst naudas, bet gan tāpēc, ka pamestu dzīvnieku nav.