Par dzelteno un bezrūpīgo

Dzīvojot klikšķu laikmetā, bieži manīti raksti par maznozīmīgām tēmām, darbībām vai vārdiem, ko teicis kāds sociālajos medijos pazīstams personāžs. Arī man feisbukā bieži uznirst pašmāju portālu raksti par baumām, kas izskanējušas par kādu slavenību, vai pēdējās ziņas par slavenību dzīves notikumiem televīzijas kanālā STV. Es gan tos nelasu, taču pievēršu uzmanību virsrakstiem un citreiz nelielai dienas humora devai apskatu daudzos komentārus. Tas visnotaļ ir autora mērķis – uzrakstīt tādu rakstu, lai lasītājiem tas šķistu satraucošs, varbūt biežāk pat raisītu aizkaitinājumu vai citas negatīvas emocijas, liekot reaģēt vai nu ar emociju zīmi, vai komentāru.

Šādu rakstu autorus un portālus negribu ne nosodīt, ne slavēt, taču tā ir jau sen zināma un, es teiktu, arī pārdomāta stratēģija. Tā iedarbojas uz konkrētu sabiedrības grupu, kas nevar tiem paiet garām, neatstājot savu viedokli, vairo portāla skatījumu skaitu un ceļ augstāk reitingu. Pēc maniem novērojumiem visskaļākie un vairāk komentētie ir raksti par īstu vai iedomātu slavenību izskata pārmaiņām, intīmajām attiecībām, uzjautrinošām neveiksmēm, no konteksta izvilktām, skandalozām frāzēm.

Par šādiem rakstiem vaicājot cilvēkiem ielās, lielākā daļa uzrunāto sacīja, ka īpašu uzmanību tiem nepievērš, un tas nozīmē, ka viņiem feisbuka algoritms šādu saturu rāda retāk. Taču tie, kuri uz tiem uzklikšķina vai pie tiem pat nedaudz apstājas, tomēr zina par kāda influencera vai cita sabiedrībā zināma indivīda dzīvi. Interesanti, ka katra aptaujātā cilvēka satura lentē dominē kāda cita slavenība. Jauniešiem biežāk – tiktokā zināmie satura veidotāji, vecākiem cilvēkiem – mūziķi, mākslinieki, politiķi vai spilgti raidījumu personāži. Neviens arī neatzina, ka šie raksti traucētu vai kaitinātu, tieši otrādi – ikdienas rutīnu tie padarot jautrāku, ļaujot atvilkt elpu, un tas pašlaik, skatoties uz Krievijas karu Ukrainā, uz mūsu valsts ekonomikas, politikas aktualitātēm un citiem faktoriem, kas neiepriecina un rada nomācošas izjūtas, esot vajadzīgi. Šādi raksti cilvēkiem (ar atsevišķiem izņēmumiem) rada vieglas, bezrūpīgas dzīves sajūtu tā kā pēc antistresa tējas vai tad, ja brūcei uzlīmējam plāksteri, to vairs neredzamam un ceram, ka nu tā sadzīs ātrāk.

Dzeltenos rakstus īpaši neatbalstu, taču uzskatu, ka ir svarīgi, lai medijos ik pa laikam būtu atspoguļotas ne vien nopietnas un dziļas tēmas, bet arī kas tāds, kas liek lasītājam pasmaidīt.