Oriģināli vai tomēr bezgaumīgi?

Tieslietu ministrijas dzimtsarakstu departaments publicējis pērn Latvijā jaundzimušajiem dotos unikālos personvārdus.

Artemīda, Dakota, Neve, Talla, Vlasta, Lavi, Miesassargs, Vests, Mills, Ville, Kairo, Rubins, Arabella Vētra, Anna Ziema, Bronza Evelīna, Pērkons Pēteris, Varis Vītis, Konrāds Lācis – šādos neparastos vārdos vecāki izvēlējušies nodēvēt savus bērnus. Mūsu novadā reģistrēti tādi reti vārdi kā Zelda, Koleta, Lara, Luiss, Pablo un citi.

Ļoti iespējams, ka daži vecāki ir ārzemnieki: šāds pieņēmums palīdz labāk izprast izvēli. Jocīgi šķiet vārdi Vētra, Ziema, Bronza un Lācis, jo kā personvārdus nespēju tos uztvert. Varbūt pirms daudziem gadiem cilvēki līdzīgi domāja par Dzintaru, Rasu, Rozi un citiem, kas mūsdienās šķiet pavisam normāli, kaut arī tos lietojam gan kā īpašvārdus, gan kā sugas vārdus. Manuprāt, ļoti skaists vārds ir Ville. Vai tas diez dots par godu somu mūziķim Villem Valo?

Visgrūtāk saprast, kā var bērnu nosaukt par Miesassargu… Jau tagad daudzi internetā par to smīkņā. Ļoti gribētos vecākiem pajautāt, kā viņi līdz tam nonākuši, jo aiz katra personvārda ir stāsts. Ja nu Miesassargs neizaug tik būdīgs un spēcīgs? Var iznākt gluži tāpat kā ar kādu Skaidrīti, ja tā reti sastopama skaidrā, vai ar drūmu un piktu Jautrīti. Vai vecāki, dodot puisēnam tādu vārdu, padomājuši, kā to uzņems apkārtējie? Skolasbiedri droši vien būs tik radoši, ka tāpat izdomās, kā apcelt, ja gribēs. Un tomēr… Vai Miesassargs novērtēs vecāku radošumu, ja vārds viņa dzīvi tikai sarežģīs vēl vairāk? Reizēm vēlme būt oriģināliem noved pie bezgaumības.

Vārda došana ir sarežģīts process. Par to pārliecinājos, gaidot pirmdzimto. Izjutu lielu atbildību meitas priekšā, jo ar izvēlēto vārdu viņai būs jādzīvo. Kalendāru izšķirstīju vairākkārt. Sarakstīju vārdus, kas patīk man vai vīram. Daudzus atmetām, jo tie asociējās ar nepatīkamiem cilvēkiem. Lēmumu pieņēmām pēc bērna piedzimšanas. Gribējām latvisku un stipru vārdu. Mūsu Trīne ir viena no 27 šāda vārda īpašniecēm Latvijā. Turklāt tā sauca arī mana vīra vecvecvecmammu.

Man vārdu iedeva tētis par godu Kristīnei Līpiņai, kura konkursā Mis Rīga ‘89 ieguva titulu Mis Grācija. Vecāki bija vienojušies: ja būs dēls, vārdu dos mamma, bet, ja piedzims meita, – tētis. Dažādus variantus mammai piedāvājis tētis un mans krusttēvs. Divi pēdējie bija Kristīne vai Vita. Tā kā Vita mammai nepatika, vienojušies, ka paliks pie Kristīnes, jo šķitis – tas piestāv. Tad tētis pateicis: to piedāvājis tāpēc, ka Līpiņa šķietot simpātiska. Man savs vārds vienmēr paticis. Vienīgais mīnuss, ka Kristīņu Latvijā ļoti daudz. Gan skolā, gan darbā bieži ir gadījies iekļūt neveiklā situācijā, atsaucoties vārdamāsas vietā, tāpēc savai meitai nevēlējos likt populāru.

Patiesībā jau nav svarīgi, ko domā citi. Lai arī kāds ir tavs vārds – populārs vai neparasts, latvisks vai ārzemniecisks –, būtiski ir tikai tas, kā pats ar to sadzīvo un vai tev tas patīk.