No pagātnes neaizbēgsi

Līdz ar padomju pieminekļu nojaukšanu nekas vēl nav beidzies. Aktuāla ir Padomju Latvijas kultūras darbiniekiem veltīto tēlniecības darbu aizvākšana no sabiedrības acīm. Rīgas domes Pieminekļu padome nobalsojusi par vairāku tādu objektu demontāžu, taču par to vēl jālemj deputātiem.

Ja salīdzina ar to, kā lielākā daļa tautas priecājās par okupekļa gāšanu Uzvaras parkā, te vērojama pavisam cita situācija: viedokļi krasi atšķiras. Daļa uzskata, ka padomju kultūras mantojums jāatstāj, citi – ka jānovāc.
Diez vai padomju tēlnieku darbu aizvākšana no publiskām vietām mainīs mūsu vēsturi. Sāpīgās atmiņas par totalitārās varas pāridarījumiem tautai nav iespējams izdzēst. Un vai tiešām notikušais būtu jāaizmirst?

Skaudrā pieredze, traģiskie cilvēku likteņi vienmēr atgādinās, ka dzīvojam blakus agresīvam un varaskāram kaimiņam.

Diemžēl tam joprojām šķiet normāli iebrukt svešā valstī, pārliecinoši apgalvojot, ka tas atnācis kā atbrīvotājs. Kaut arī pati padomju laikos neesmu dzīvojusi, esmu gana daudz lasījusi un dzirdējusi, cik grūti un baismīgi tas bijis. Varbūt tieši tāpēc, ka zinām, kā ir dzīvot nebrīvē, spējam tik empātiski atbalstīt ukraiņus un nosodīt Krievijas rīcību, par iespējamajām sekām nebaidoties.
Latvijas Televīzijas raidījumā Kultūršoks Publiskās atmiņas centra pētnieks Didzis Šēnbergs paudis pārliecību, ka vēstures liecībām no galvaspilsētas jāpazūd. Tā sabiedrība varot parādīt nosodījumu pret totalitāro režīmu. Bet vai tiešām jānovāc rakstnieku Annas Sakses, Andreja Upīša un Sudrabu Edžus piemineklis? Vai literārais veikums kļuvis nevērtīgs tikai tāpēc, ka viņi dzīvojuši Padomju Savienībā? Viņi nebija vienīgie, kuri režīmam pielāgojās. Daudzi bijušie komjaunieši mūsdienās iestājas par Latvijas vērtībām. Ko darīsim ar tiem? Protams, bija arī tādi, kuriem padomju ideoloģija simpatizēja. Latvijā joprojām dzīvo indivīdi, kuri ar ziediem rokās te sagaidītu Krievijas karaspēku, cerot, ka atgriezīsies vecie labie laiki. Taču vai visi tālaika kultūras darbinieki jābāž vienā maisā?
Pilnībā saprotama šķiet okupekļa demontāža, jo pie tā padomju režīms tika slavināts. Pie A.Upīša pieminekļa neviens neiet svinēt 9. maiju ar šņabja pudeli un sarkanām neļķēm. Piekrītu tēlniekam Gļebam Panteļejevam, ka uz šīm skulptūrām vairāk jāraugās kā uz mākslas darbiem. Pieminekļu nojaukšanu viņš salīdzina ar erotisku padarīšanu: labsajūta paaugstinās, izdalās endorfīns, un gribas vēl. Viņaprāt, šis precedents varētu eskalēties un veicināt kulturālu paškastrāciju. Gaujas ielā 1 piemineklis A.Saksei jau novākts, Rīgas domes lēmumu nesagaidot. Vai arī Pasakas par ziediem vairs nedrīkstēsim lasīt? Vai drīzumā nonāksim līdz aizliegto grāmatu sarakstam, kāds bija arī padomju laikos?