No dažādām planētām?

Viņnedēļ gadījās divreiz pārrakstīties. Pareizāk sakot, pat ne pārrakstīties pārklausīšanās dēļ, bet automātiski rakstot to, ko sarunas biedrs saka. „Vispirms to uzzināja cilvēki, nevis deputāti,” intervijā teica kāda amatpersona. Savā ziņā nemaz nav tik nepareizi, jo tautā jau izsenis mēdz dalīt tā, it kā deputāti nebūtu tādi paši Dieva radīto cilvēku Ādama un Ievas pēcteči. Atcerieties, ko visām paaudzēm zināmajā latviešu kinofilmā Limuzīns Jāņu nakts krāsā Mirtas tante atbildēja Uģim, kad pilsētas puika aizrādīja, ka viņiem Rīgas dzīvoklī neesot nevienas mušas: „Rīdzinieki vispār nav nekādi cilvēki!” Tā, lūk.

Bet, par tautu runājot, iznāca tā otrā neveiklā izteikšanās. Lai gan arī nav nekā nepareiza, jo vēl senāk, pat kopš romiešu laikiem, tautu mēdz atdalīt no valdības. Biežāk gan otrādi, jo saprotams, ka valdība un Saeima ir kaut kas augstāks, neskatoties uz to, ka deputāti sev piedēvē tautas kalpu lomu.

Todien, kad Kuldīgā uz lauksaimnieku konferenci bija atbraucis zemkopības ministrs Armands Krauze, vairākkārt dzirdēju priecīgu atziņu: cik labi, ka kāds no valdības atbrauc ar tautu, ar cilvēkiem aci pret aci parunāties. Starp citu, Zemkopības ministrijai tāda tradīcija bija diezgan stabila kopš Kārļa Ulmaņa laikiem pirmskara Latvijā, bet jaunajos laikos uz Kuldīgu brauca gan Mārtiņš Roze, gan Laimdota Straujuma un Jānis Dūklavs. Tad bija kovids, un uz tā rēķina tagad var norakstīt ne vienu vien cilvēciskas saiknes trūkumu, jo dažādos līmeņos par labu esam tika atzīti sociālie mediji. Vai ministriem un tautai (vai otrādi) vispār vajag tādas tikšanās aci pret aci? Uz lauksaimnieku konferenci kultūras centrā sabrauca gandrīz pilna zāle no visas Kurzemes. Organizatori pat nebija iedomājušies, ka tik daudz būs, – vajadzēja krēslus sanest vēl. Pieļauju, ka ieradās ne jau tikai ministra dēļ, jo viņš norunāja savu 15 minūšu runu par lauksaimniecības kopējo politiku, kā arī atbildēja uz vispārīgiem jautājumiem. Arājtautas pārstāvjus vairāk interesēja reālā nākotne: cik naudiņas varēs saņemt un kādi elektronisko papīru kalni tamdēļ būs jāpieraksta.

Lai vai kā pēc tā pasākuma man tomēr radās sajūta, ka vismaz par lauksaimniecību nevar teikt ierasto frāzi: „Valdība ir uz vienas planētas, tauta – uz citas.”