Netrūkst stāstu Reiz bija

Diskusijas par seno nosaukumu atdzīvināšanu pamudināja atkal ieskatīties portālā Zudusī Latvija. Pirms vairāk nekā trīspadsmit gadiem to izveidoja Latvijas Nacionālā bibliotēka sadarbībā ar valstiskām un nevalstiskām atmiņas institūcijām (tā teikts sākumlapā) – bibliotēkām, muzejiem, kultūras mantojuma aizsardzības un saglabāšanas organizācijām, kā arī ar privātpersonām. Tā šī virtuālā enciklopēdija caur fotogrāfijām, atklātnēm un 19. gadsimta zīmējumu kopijām ļauj apskatīt mūsu zemītes ainavas un cilvēkus no aizgājušajiem laikiem – vēl pirms diviem pasaules kariem un citām postošām stihijām līdz pat mūsdienām. Man portāla nosaukums vien jau izraisa tādu kā smeldzi.

Zudusī Latvija. Mierinājumu var smelties norādē, ka tajā skatāmi dabas, vēstures, mākslas un arhitektūras objekti, kā arī saimnieciskās un sabiedriskās būves, kas laika gaitā ir gājušas bojā vai kļuvušas apdraudētas. Saprotams, ka nekas jau nav mūžīgs, turklāt Latvijas kultūras mantojums ir smagi cietis gan abos pasaules karos, gan it kā miermīlīgajos padomju gados pusgadsimta garumā. Ne mazums nozīmīgu objektu ir gājuši bojā cilvēku saimnieciskās vai gluži pretēji – nesaimnieciskās – darbības dēļ un tāpat apdraudēti šodien. Vēl viens mierinājums: caurskatot sadaļā Kuldīgas pilsēta ievietotos gandrīz 600 fotoattēlus, lielākā daļa objektu tomēr nav zuduši. Protams, sen vairs nav viduslaiku pils tālaika varenībā. Šur un tur zīmolos gan no jauna tiek izmantots senais nosaukums – Goldingena. Bet Venta plūst, vien ir vairāk aizaugusi nekā tajos laikos, kad tur pludināja kokus, ziemas bija bargākas un vispār… zāle zaļāka. Un rumba joprojām ir Eiropas platākais ūdenskritums. Cits zudušais piemērs – nu jau vairākus gadus par sērkociņu fabriku, vēlāk kokapstrādes uzņēmumu Vulkāns var uzzināt tikai no atmiņām un fotoliecībām, jo dabā palicis vien tas garais skurstenis. Nākotnes vīziju šai vietai pagājušā gadā pašvaldības rosinātā seminārā iezīmēja dažādu nozaru speciālisti un uzņēmēji. Redzēs, kas no tā īstenosies pēc daudziem gadiem. Katrā ziņā jaunu rūpnīcu diez vai cels. Paliks nosaukums un stāsts, kas sākas: „Reiz bija…” Lai arī Kuldīgu izdevies saglabāt tik vēsturisku, ka kopš senseniem laikiem zudis maz, un par to godam izcīnīta unikālā iekļūšana UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, arī mums katrai ēkai, vietai ir vismaz viens stāsts Reiz bija… Ne visi iegrāmatoti, klīst vienīgi tautas mutvārdu folklorā.